— Ticu, — viņa čukstus atzinās. — Bet Felsbergs ir gudrs un stiprs.
Vilkatis pieliecās tuvāk.
— Neapkauno savu cilti! Liec manīt Felsbergam, ka esi. ragana! Lai kundziņš nodreb.
Made neatbildēja.
— Pateiksi? — Vilkatis taujāja.
— Pateikšu.
— Esi gudra kā čūska, — meža gars vēl pamācīja,
— Tas nav man pa spēkam …
— Kālab tad apraudi viņa nāvi, nolādētā!
Made sāka drebēt. Ausīs iedžinkstējās.
— Lai tava nodevības doma iznīkst uz visiem laikiem! — Vilkača balss griezās dvēselē kā smails zobens.
— Ak tēvs! — Made iesaucās. — Ak tēvs! — viņa atkārtoja. — Es zvēru!
— Tu jau man reiz zvērēji, — Vilkatis atgādināja.
— Ak kungs! — viņa vēlreiz dvesa bijīgās šausmās. — Ko man darīt?
Toms brīdi klusēja. Tad, pārvērtis balsi, teica dobji un lēni:
— Zvē-rē! Pēr-ko-nam! Zvērē Tiesas dievam!
Made mēģināja runāt, bet balss neklausīja. Kaklā iestrēdza žagas. «Laikam viņš man atņēma balsi,» viņa nodomāja. «Pērkons nevēlas dzirdēt manu zvērestu, netic vairs manam godīgumam, tālab padarīja mēmu.»
Vilkatis pasniedzās, uzlika roku viņai uz pleca un pavēloši teica:
— Runā man pakaļ!
— Mm … — Made klanījās.
— Zvēru klausīt Pērkona ļauno laiku dēlam Vilkatim …
— Zvēru, klausīšu tavam Vilkatim!
— Būsi Ragana, mana ļauno laiku kalpone .,
— Būšu tava Ragana, tava kalpone!
— Tu dzīries nodot pašu ļaudis, Made! Tā ir?
— Ak tēvs!
Atķal viņu sāka kratīt drebuļi un balss aizrāvās. Lielās, tumšās draudu baismas priekšā godīga nāve šķita gluži niecīga nelaime, varbūt pat laime.
•— Vai viņš man piedos? — Made čukstēja.
Vilkatis brīdi klusēja. Made šo kavēšanos uzskatīja par svarīguma un lieluma zīmi, bet īstenais cēlonis tai bija vienkāršāks: Tomam vajadzēja labi apdomāt atbildi.
— Kad paies pārbaudes laiks, — viņš svinīgi pavēstīja.
Made atviegloti nopūtās. Prātā pavīdēja ainas par
senču ticību tikumam. Šķita, ka vecāsmātes balss no aiz- mūža tālumiem aicinoši, mīļi runā: «&L.. tēvu zemīte, tavu jaukumiņu: smildziņa ziedēja sudraba ziedus!» «Nokaus daiļu augumiņu, neņems daiļu tikumiņu .,,»
— Ak kungs! — Made čukstēja. — Zvēru!
Vilkatis cēlās un gāja uz durvīm. Drīz vajadzēja plaukt rīta blāzmai. No rietumiem vēlās pelēki mākoņi, šķiet, taisījās atkal uz sniegputeni.
Ticis uz ceļa, viņš sparīgi saspieda dūku plēšas, vēlēdamies krietni izkaucināt Mades Tupsi, kā arī apkārtējo zemnieku un muižu suņus. «Lai tie reiz jūt, ka īsts vilkatis no meža iznācis,» viņš nikni prātoja, «Un Made varbūt šoreiz iegaumēs, ka man vismaz ir spēks, kas uz suni iedarbojas pa gabalu.»
Tikko Toms iegriezās aļņa takā, pie Lupstu mājām uz ceļa izskrēja jauns zemniekpuisis un steidzās uz birztalas pusi.
Mežs klusi šalca. Toms, mezdams pirmo lielo maldu cilpu, izņēma no maisa stopu un gandrīz visu ceļu nonesa to pakārtu kaklā. Kad tālumā lēnīgi ieīdējās čīkstīgs koks, viņš sastinga un uzmanīgi klausījās.
Pēdu cilpas reizēm tuvojās viena otrai. Divās vietās bēglis, slēpdamies biežņā, varēja aplūkot iepriekšējo pēdu lokus un, ja nepieciešams, šaut uz pēdu dzinējiem no trīsdesmit četrdesmit soļu attāluma. Vilkača šaušanas māka bija pietiekama, lai viņš ar pirmo bultu nāvīgi ievainotu cilvēku.
KUNGS OTRREIZ DZEN PĒDAS VILKATIM
Tajā vietā, kur vilkatis uzlido gaisā, paliek izkašņāta zeme un sarkani vai zaļi Vēmekļi.
Tautas ticējums
Iepriekšējā vakarā kalpone kunga meitai pavēstīja par vecmāmiņas Atas jaunībā ganos pieredzēto saskriešanos ar dzīvu vilkati. Govis ēdušas meža ielokā. Pēkšņi suns satrūcies un sācis bailīgi rūkt. Govis saslējušas galvas un purinājušas ausis. Ganei arīdzan tapis tā murklīgi ap dūšu. Aiz izbīļa pievērusi acis. Kad paskatījusies, soļus desmit no viņas stāvējis drūms, stalts vīrs melnās drēbēs un tik cieši vēries viņai sejā, ka meita sākusi drebēt. Drebējis arīdzan suns. Vecmāmiņai licies, ka tūdaļ notiks liels ļaunums, tālab ar plaukstām saķērusi seju, noliekusies un steidzīgi vien ņēmusies skaitīt čūsku vārdus. Kad atkal pacēlusi galvu, vilkati vairs neredzējusi, tikai no krūmu puses nākusi rūgta deguma smaka. Suns vēl pāris reižu ierējies un apklusis. Ata pamanījusi sev blakus zālē divus lielus sudraba dālderus. Nobijusies. Nesapratusi, vai drīkst ņemt. Piespraudusi pie naudas ganu rīksti, lai vēlāk varētu atrast, un gājusi pārskaitīt aitas. Izrādījies, ka vienas trūkst. Tad nu sapratusi, ka vilkatis viņai godīgi samaksājis par nozagto villaini. Šo naudu vecmāmiņa noslēpusi savas pūra lādes pašā dibenā, bet saimniekam stāstījusi, ka aitu aiznesis liels vilks, tik ļaņņs, ka viņa aiz bailēm neesot spējusi pakliegt. Saimnieku mānījusi ne aiz mantkārības, bet tālab, ka par vilkača redzējumu nevienam nedrīkstot teikt ne pušplēsta vārda. Vecmāmiņa visu izstāstījusi, tikai gulēdama uz nāves cisām, jo arī viņsaulē līdzi noslēpumu nedrīkstot paņemt.
Liene daudz zināja par vilkaču lidošanu naktīs, par viņu mitināšanos lielu koku, sevišķi ozolu dobumos, par meža nešķīsteņiem, kuri ienirst avotos vai pārvēršas par kraukļiem un vārnām, kas, lidinādamies dziļos meža biezokņos, ķērc aizsmakušās balsīs. Ja mednieks pret tādu vārnu pavēršot ieroci, tūlīt pats noveļoties zemē beigts. Sekot vilkacim pa pēdām esot ļoti bīstami. Meža biezokņos viņa pēdas sargājot vilki, kuri kā klusas ēnas uz- klūpot tādam gājējam un pārkožot rīkli.