Indriķis sēdēja mēms un sastindzis un bijīgi klausījās. Likās, arī viņa ausis izdzird savādu vārnas ķērcienu un lielu spārnu vēdas.
— Made, Made! ■— Felsbergs ierunājās ar nožēlu< — Tu esi kļuvusi par raganu, esi padevusies mošķu ticībai. Pagājušo reizi tu vēl biji prātīga. Tagad ļaundaris tev galīgi sagrozījis galvu.
Made domāja savu vienu domu: kā aizturēt kungu no iešanas mežā. Teica:
— Viņš pārvēršas par nagkāji, pēc tam par kraukli, par vilku un nāk atpakaļ skatīties, kas dzen viņam pēdas. Tāpēc mežā iet ir gauži bīstami. Ja kaut kur redzēsiet zaļus vēmekļus, nepiemetieties tiem! Klausiet mani, mīļie cilvēki! Esmu cilvēks, bet viņš nav cilvēks. Viņsaules garu cilvēks nevar uzvarēt.
Felsbergs vēroja Mades seju, kas no uzbudinājuma pietvīka un pārvērtās.
— Tu esi ragana? — viņš smīnīgi jautāja.
— Nē, kungs. Veca zāļu sieva, kas šo to zina.
— Hm, — kungs pavīpsnāja.
Indriķis piecēlās no bluķa un sāka pie durvīm mīņāties. Viņam likās, ka galva tūdaļ sprāgs pušu vai māja sagāzīsies, bet kungs un Made nokritīs zemē beigti.
Pēkšņi Tupsis strauji salēcās, savilka pakaļkājas čokurā un sāka drebelīgi kratīties. Hloja saausījās, pacēla degunu un iesmilkstējās. Felsbergs, kurš domāja, ka suņu satraukumā vainīga Indriķa mīņāšanās, uzsauca:
— Sēsties! Ko baidi suņus?
Indriķis paklausīja, bet suņi nerimās. Hloja vairākas reizes ierējās.
— Tas ir viņa spēks, — Made teica cietā, lietišķā balsī. — Viņš vēlreiz dod zīmi. Vēl var atkāpties.
Suņi nomierinājās.
— Vai tev manis žēl? — Felsbergs ziņkāri jautāja.
Made palūkojās kungam taisni acīs. Klusēja.
Felsbergs cēlās un gāja. Pie durvīm atskatījās. Made
sēdēja sakņupusi un lūkojās klonā. «Viņa šobrīd vairāk nekā jebkad izskatās pēc īstas raganas,» viņš nodomāja un izjuta vēlēšanos paņemt jājampātagu un pašapzinīgo sievu nopērt.
Pēc Reiņa stāstījuma kungs šķeltnadža pēdas atrada ātri. Tās bija tādas pašas kā pagājušo reizi. Vai tas būtu īstais «vilkača» gājums? Pēdas vispirms dzīrās meža biezoknī, tad sāka līkumoties. Jo dziļāk mežā viņi gāja, jo prāts kļuva nemierīgāks. Indriķis nāca kungam nopakaļis ar šauteni-pār plecu. Puiša seja bija pelēka un drūma. Pēkšņi no eglītes apakšas izšāvās zaķis. Indriķis sagrīļojās. Netālu no dziļūdeņiem, kur pirms gadiem trīsdesmit, kad Felsbergs klaiņoja savam tēvam, līdzi apgaitā pa zemnieku tīrumiem, vēl pletās iestrādāti lauki, aļņa pēdas iegriezās biezoknī, veidodamas daudzas līčloču takas. Uzminēt, kuras ir īstās un ved tālāk, bija ļoti grūti, tāpēc nācās izstaigāt visas. Indriķa soļu troksnis traucēja klausīties meža skaņās, tomēr muižkungs nenožēloja, ka ņēmis līdzi dūmuplintes turētāju. Pats viņš sen būtu aizelsies no nesamā svara un atmetis ar roku pēdu pētīšanai.
r
Neatradis izeju no cilpu mudžekļa, Felsbergs apstaigāja visapkārt biezoknim un pārliecinājās, ka no tā uz āru vispār nav citu pēdu kā vienīgi tās, pa kurām viņi bija nākuši šurp. Viņš brīdi Stāvēja neziņā.
Indriķa sejā, kā arvien, atspoguļojās bažas.
'— Varbūt tepat tas nešķīstenis guļ, — puisis teica, uzmezdams biežņai biklu skatienu.
Felsbergs neatbildēja. Viņš pārcilāja galvā visus iespējamos gadījumus. Starp tiem, protams, varēja būt arī tāds, ka vilkatis ielīdis biežņā, uzkāpis kādā eglītē un guļ. Bet vai tad šī nelieša smaku nesaostu Hloja? Iet vēlreiz apkārt biežņai nebija jēgas. Pagājušo reizi viņš divreiz apstaigāja lielo kalnu un nekā neatrada. Ne tā jāmeklē.
— Varbūt palaist suni vaļā? — Indriķis bikli minēja. — Viņš sasukīs to meža garu.
Puisim likās, ka uzrīdīt kuci vilkatim tomēr gudrāk, nekā pašiem līst tam rīklē. Felsbergs neatbildēja, tikai sabozās un sāka iet pa pēdām atpakaļ. Viņš prata loģiski domāt. Ja tālākās pēdas neatradās biežņā, tad acīmredzot sāņu taka slēpās kaut kur citur, bet šīs cilpas te sataisītas tikai pēdu dzinēju apstulbināšanai. Vēl vairāk: īstā sliede atrodama tur, kur nekādu pagriezienu nav, jo tur dzinējiem vismazākais pamats domāt par mānīšanos. Felsbergs centās iztēloties, kā rīkotos pats, ja vajadzētu mežā noslēpt savas pēdas. Pārlēktu pāri kādam kritušam kokam, ielēktu eglīšu biezoknī. Tā pie ceļa bija vilkatis darījis — no takas ielēcis eglītēs. Kungs lēni soļoja atpakaļ, pētīdams tuvumā esošos iespējamos slēpņus, kuru aizsegā viltnieks varētu pienākt pēdām. Viņi nogāja apmēram pieci simti soļu, kad Indriķis drūmi teica:
— Re, kungs, vilkača nagi!
Felsbergs apstājās, nedaudz samulsis no zemniekpuiša vērīguma un balss skaņas, tajā pašā reizē būdams priecīgs un lepns par savu spriedumu pareizību.
— Tas būs tas īstais, — kungs splīni attrauca.
Puiša seja kļuva balta kā audekls. Te taču skaidri viešama šķeltnadža pārtapšana vilkā. Ieraudzījis Indriķa seju, Felsbergs visgudri pavīpsnāja:
— Ko brīnies? Ļaundaris te uzvilcis citus zābakus, kuriem apakšā vilka nagi. Vienkārša lieta.