— Tas jau jā, — Indriķis lēni sprieda. — Bet kā viņš tik tālu varēja aizlēkt? Bez ieskriešanās? Es ij pusi
95
■M
nevarētu. Ij tad kristu zemē kā birkavnieks, sūnas vien pa gaisu grieztos.
Kungu Indriķa vārdi padarīja domīgu. To redzēdams, puisis tūdaļ piebilda:
— Nē, kungs. Tas nav ne lops, ne cilvēks. Madei taisnība.
— Nepļāpā! — Felsbergs viņu nikni apsauca.
Ja kungs būtu zinājis, ka pēdas vīsies tik sarežģīti, viņš nevestu Indriķi mežā. Zemniekpuiša klātbūtne uzlika papildu pienākumu. Nekādā gadījumā nedrīkstēja palikt ar garu degunu. Ja neveiksies, nevarēs no māņu runām ne glābties.
— Atmini arvien, Indriķi, ka pasaulē nekā cita nav kā tikai tas, ko saredz acs, — Felsbergs bargi skaidroja, lūkodamies lejup pa nogāzi, kur lielās vilka pēdas rindojās skaistā virtenē. — Es mācījos Berlīnē pie gudriem ļaudīm, kas nekādas burvestības neatzīst.
Sarunāšanās un dūšīgu vārdu meklēšana izkliedēja sa- spriegumu, kas, gluži tāpat kā pagājušo reizi tajā Egļu kalnā, arvien vairāk pieauga. «Patiesi, kā dzīvs cilvēks varēja tik tālu aizlēkt?» Šī doma atkal un atkal atgriezās, radīdama prāta mulsumu un nesaprasmes trīsas.
— Tu esi neizglītots zemnieks, kas tic burvestībām, — kungs turpināja. — Bet es esmu redzējis pasauli, ticies ar prāta ļaudīm, kas atzīst tikai to, ko var aptaustīt, apskatīt un sadzirdēt.
— Var jau būt, kungs. Var jau būt, — Indriķis lēni, domīgi atbildēja. — Bet mācītājs teicis: kas noliedz brīnumus, tas noliedz dievu. Dievu arīdzan nevar ne sataustīt, ne saredzēt,
Felsbergs saviebās. Tiem zemniekiem visiem viena dziesma. Daudz netrūka, viņš būtu atzinies Indriķim neticībā dievam.
— Tas ir kas cits, Indriķi. Par to nerunāsim.
Pakalnē pēdas asi pagriezās un izbeidzās pie avota.
Felsbergs apgāja avotam visapkārt, pētīdams sniegu. Sniegā bija neliela sasalušu gļotu čupiņa. Kungam pēkšņi nepatīkami iesāpējās galva. Arī Indriķis bija pamanījis gļotas uņ, ļūpas sakniebis, drūmi un jautājoši vērās saimniekā. '
— Viņš te iegājis atpakaļ avotā, — kalps ieminējās.
Felsbergs pētīja avota dibenu. Tad atliecās un pasmīnēja,.
— Redzēsim, Indriķi, ka avota urdziņas malā gājums kaut kur atkal parādīsies, — kungs vīzīgi teica. Un piebilda: — Viņš bridis pa ūdeni, lai jauktu pēdas.
Felsbergs pats nopriecājās par savu apķērību. Viņi, pavisam aizmirsuši piesardzību, steidzās gar urgas malu uz priekšu, līdz attapās, ka sāk stigt un ūdens tece, ieplūzdama livenī, paslēpjas zem sniega. Pārsteigto pēddziņu priekšā pletās staignais, tuksnešaini kailais Dziļūdeņu purvs. Atgriezdamies atpakaļ, viņi vēlreiz rūpīgi skatīja krastus, bet nekādu pēdu, kas vestu meža biezoknī, nepamanīja, ja neskaita peļu un vāveru riksīšus, kuriem Felsbergs nepievērsa uzmanību.
Kad viņi atgriezās pakalnē pie avota iztekas, Hloja pēkšņi iesmilkstējās un bažīgi palūkojās uz Egļu kalna dižmeža pusi. Suņa spalva saslējās. Indriķis sastinga kā sālsstabs. Felsbergs vērīgi pētīja mežu. Pēc brīža Hloja vēl pāris reižu kljasi iedudinājās. Kungs paņēma no zem- niekpuiša šauteni', pabakstīja pulveri tuvāk caurumam, pa kuru guns aizdedzināja lādiņu, noņēma sunim no kakla siksnu un uzsauca:
— Meklē pēdas! Fau, fau!
Kuce sāka ošņāties. Apstājās pie kādas egles un skatījās augšup. Arī vīri tūlīt pievērsa savus skatienus egles skujotnei. Baiguma un meža noslēpuma sajūta augtin auga. Ja nu patiesi briesmas uzglūn no koku galotnēm?
— Kungs, — Indriķis ierunājās.
Felsbergs jautājoši palūkojās uz viņu.
— Varbūt, kungs, man iet uz mājām, — puisis teica. — Nu vairs plinti neturu.
Kungs brīdi domāja. Neveiksme viņu nomāca. Atkāpšanās šķita gaužām ticama. Labāk lai tad Indriķis to neredz.
— Ej, — viņš pamāja ar roku. — Pie Mades pagaidi.
Puisis atviegloti nopūtās un devās pa pēdām atpakaļ.
Felsbergs atspiedās pret egles stumbru un apsvēra stāvokli. īstas pēdas, kas vestu tālāk, vēl nebija atrastas. Bet ja nu tādu vispār nav? Pagājušo reizi tās gāja līdz lielajam Egļu kalnam. Bet šoreiz varbūt vispār tālāk nekur neved. Kas zina, kur dzīvo īstais vilkatis? Varbūt mīt Mades pirtiņā, bet pēdas iemin, lai maldinātu meklētājus. Pagājušo reizi gājējs bija iztaisījis tādu pašu loku un atgriezies atpakaļ. Nagu nospiedumi toreiz arī rādīja, ka alnis iznācis no meža klajumā, nevis otrādi.
4'U — 939 97
Kaut gan … Jā, pazīmes, ka nācējs minis soļus ačgārni, bija pārlieku skaidras. Sniegs no pēdas pakaļdaļas saspiests uz priekšpusi, tas liecināja, ka pēdējais atspie- diens pret pēdu bijis mugurpusē. . . Un kas tas par biedēkli, ko jūt suņi? Un kas tās par vilka pēdām pie avota? Ja tas ir īsts vilks, tam jābūt milzīgam. Bet īsts tas nevar būt, jo tad pēdas nepazustu avotā. Tas ir ļaundara joks. Gudrs un viltīgs joks. . . Bet kāpēc joks? Joku te nav nekādu. Tā ir viltīga pēdu jaukšana. Baiga, draudīga slēpšanās. Glumekļi izmesti tīšām, lai maldinātu muļķa zemniekus, lai tie tālāk mežā neiedrošinātos iet. . . Tpū! Tik viltīgs ļaundaris nav mazāk bīstams par īstu vilkati… Bet vai tāds iespējams? Ja tāds dzīvotu, tas sen jau būtu kļuvis par slavenu, nevienam nenoķeramu laupītāju, kam nav nekādas vajadzības slēpties mežā. Tāds brauktu sešzirgu karietē un pirktu muižas. Mētātos ar dālderiem kā ar spaļiem . . .
Bet kāpēc Made pieminēja vēmekļus? Viņa lūdza ne- pieskarties zaļiem vēmekļiem. Pie avota bija bezkrāsaini. Tomēr kaut kāda zināšana viņai bija. Varbūt vadījās pēc tautas ticējumiem? «Lai nu kā, sieva ļoti nevēlējās, ka es eju mežā. Vai varbūt bažījās ne manis, bet Indriķa dēļ?»
Hloja bija aizklīdusi. Kungs viņu pasauca. Suns at- joņoja no paugura otras pusēs krietni noskrējies, svaigs un žirgts. Spalvā bija sabiruši egļu gruži un sniegs. Ielejā viedās neliels purviņš ar zemām apsnigušām priedītēm, bet krastā, kā viscaur šajā dižmeža nostūrī, daudz kritušu koku. Kuce skrēja pa priekšu, brīžam atgriezdamās un vilinādama sev līdzi saimnieku.