— Nu, kur ir pēdas? Meklē! — Felsbergs skubināja suni. Hloja pieslējās pie kādas egles. Pēc pēdām bija redzams, ka eglē uzskrējusi cauna.
— Nu, Hloja! To nevajag! Meklē vilkati, meklē!
Kā redzams, kuci neinteresēja cilvēka pēdas. Viņa bija medību suns. Felsbergs jau pagriezās, lai dotos atpakaļ pakalnā, kad iedomājās vēlreiz palūkoties uz purva malu. Tur blakus Hlojas pēdām, šķiet, bija vēl kādas. Felsbergs paspēra dažus soļus un sastinga. Tās bija tādas pašas vilka pēdas kā pie avotiņa. Te vilks acīmredzot bija rikšojis, jo pēdas krita tāļu cita no citas — vismaz divu cilvēku soļu garumā. Sagatavojis plintes kramu uguns šķilšanai, Felsbergs sāka brist pa pēdām uz priekšu. Sliede
mmmm
■■^■■■■■■■nHHHMI
68
aizliecās garām pūriņam un iegriezās alksnājā. Tālāk, kaut kur aiz alksnāja, pēkšņi lūza zars un kļuva dzirdami smagi soļi un elsošana. Felsbergs notupās, atbalstīja plinti kārkla staklē un gaidīja. «Tas būs pats vilka zābaku nēsātājs,» viņš nodomāja. «Kas gan cits no meža dziļumiem skrietu šurp?» Sirds bailēs sažņaudzās. Tajā pašā laikā vīrs izjuta zināmu atvieglinājumu, ka skrējējs bija dzīva būtne, nevis nešķīstais gars.
Starp pelēkajiem alkšņu stumbriem drīz vien parādījās klumzīgs vīrs aitādas cepurē. Felsbergs sāka tēmēt. Kad attālums samazinājās, kungs redzēja vīru visā augumā. Skrējējam mugurā bija taisni tādi paši gari svārki kā Indriķim. Ieraudzījis sagatavojušos strēlnieku ar notēmēto ieroci, vīrs pameta rokas uz augšu, palēcās sānis un iekliedzās:
— Nešauj, kungs! Es esmu Indriķis. Nešķīstais ir tur, priekšā. Zogas man pakaļ.
Indriķis, smagi sēkdams, nokrita sniegā.
«Vadātājs,» galvā kungam iešāvās baisa doma. «Kā Indriķis varēja nokļūt tajā pusē, ja aizgāja uz mājām?»
— Kas tur zogas? — viņš pikti prasīja.
— Vilks! Liels vilks!
— Kur viņš ir?
Indriķis lēnām slējās kājās, bažīgi vērdamies atpakaļ.
— Kur vilks? — Felsbergs dusmās sauca.
— Tur! — Indriķis māja ar plaukstu.
— Neredzu. Parādi! — kungs vīpsnāja. — Jūs, zemnieki, brīnumus redzat tikai tad, kad kungs nav klāt. Kur viņš ir?
— Viņš nāca. Nelaida mani tālāk. Saodu ij smaku. Acis svilīgas, deguns durstīgs, ūsas sirmas, skausts bālgans. Pats teļa lielumā.
Šajā brīdī aiz uzkalna iekaucās Hloja. Vienreiz. Otrreiz.
— Tas ir viņš! — Indriķis čukstēja.
— Hloja! Hloja! — kungs sauca un steidzās pretī.
Kuce skrēja starp dižegļu stumbriem, taisīdama asus
līkumus, ik reizi pagriezienā izraudamās no liela vilka izšķirošā kampiena. Felsbergam neatlika laika meklēt plintei atbalstu. Atgāzās pret egli, uzsvieda smago stobru uz ceļgala un izšāva. Nodimdēja varens grāviens. Mežs noelsās. Zem kuces kājām pašķīda sniegs. Salta, balta migla iesitās pelēcim acīs. Vilks sarāvās, apstājās. Ar to pietika, lai suns aizskrietu un paslēptos pie kunga. Pelēcis dažu soļu attālumā sastinga. Vērās uz kuci alkatīgi un droši kā uz likumīgu guvumū. Felsbergs izrāva no maksts zobenu un gāja vilkam pretī. Zvērs atlēca un apstājās, atlēca un apstājās.
— Re, kur vēl! — Indriķis sauca.
Pāri pakalnam uz avota pusi skrēja divi mazāki vilki.
Lielais saausījās, pagriezās un aizrikšoja tiem līdzi. Dzīvnieka kustības bija atsperīgas un daiļas. Kungs ar delnas virspusi noslaucīja pieri un atskatījās. No pūriņa uz viņiem lūkojās vēl trīs zvēri, bet pa Indriķa pēdām cauri alksnājam rikšoja ceturtais.
«Pilns mežs,» viņš sērīgi nodomāja. «Tepat mana dzīve beigsies. Pāri paliks tikai apgrauzti kauli pie noburta avota un teiksma par mežā pazudušo drosminieku.»
— Kungs, vajag plinti uzlādēt, — Indriķis satraukti ieminējās, — citādi viņi var ķerties klāt.
Felsbergs noraidoši atmeta ar roku un pasniedza smago ieroci Indriķim.
— Izlieto par rungu.
Pats viņš gāja vilkiem pretī ar kailu zobenu rokā, vezdams Hloju aiz siksnas. Vilki pašķīrās un izklaidus viņiem sekoja, bet tuvāk par soļiem trīsdesmit nerādījās. Kad cilvēki iznāca klajumā, pāri sniega pakalniem jau laidelējās agra ziemas vakara ēnu putni. Sākās putenis.
*
Visu to dienu Toms un Miķelis tupēja slēpņos. Toms sēdēja Egļu kalna nogāzē, Miķelis viņpus gravas māju pusē. Ja vien sekotāji būtu pratuši atrast pēdas un atnākuši līdz gravas krastam, viņi tur patiešām būtu pazuduši bez ziņas un miņas. Strēlnieku slēptuves atradās pret mērķi stūreniski. Ja nebūtu izdevīgi šaut vienam, šautu otrs. Ja meklētāju būtu daudz un visus apšaut un ar zobenu sacirst Tomam neizdotos, viņš nevienādā cīņā ietu bojā, bet ceļš uz salas mājām tomēr paliktu slēgts, jo gravas pāreja netiktu atklāta. Vilkatis tā bija izlēmis, un veltīgi būtu viņu pārliecināt uz citādu rīcību. Kā izrādījās vēlāk, viņš sava pretinieka gudrību un spējas bija pārvērtējis vismaz desmitkārtīgi. Lai tiktu uz īstajām pēdām,. Felsbergam vajadzētu atšķetināt vēl vis
maz In ih'<Iii mudžekļus, no kuriem viens liktu izložņāt pn' i.i ii ii,š.!S rijas kaktus, lai pārliecinātos, ka tie ir tul -.i lirl cits ievestu zaļu vēmekļu aplī, no kura pēc tautas ii< < jumiem vilkatis, pārvērties par vārnu, aizlido pa «disu.
Kad satumsa un sākās putenis, brāļi atgriezās mājās. | Pēc pusnakts Toms ar Andri izjāja tālā ceļā, paņēmuši lī(!'/.i pašus lielākos plēšu maisus un lielās stabules. Uz rīta pusi Briņķu muižas. tuvumā vairākās vietās, kur ceļi gāja cauri mežiem vai tuvojās silainēm, atskanēja plēsonīgas, dobji drebošas vilku gaudas, tik skaļas un rēcošas, ka rāva ļaudis augšā no miega un lika sirdīm bailēs drebēt. Tiem, kas mēģināja savādās skaņas izskaidrot ar puteņa pūtienu caurā koka dobumā, drīz nācās atzīt savu alošanos, jo auri pārvietojās no meža uz mežu un reiz pienāca Briņķu muižai tik tuvu, ka stallī sāka zviegt zirgi, suņi ņēmās skaļi kaukt, bet pelēkais kaķis Fridriķis, kuru kunga meita Hanna guldīja savā istabā, ņaudēdams plēsa durvis, lai tiktu ārā. Otrā dienā kalpone viņu atrada paslēpušos maizes krāsnī.