Uz rīta pusi gaudi attālinājās. Pēdējos aurus, kā vēlāk noskaidrojās, dzirdēja Dormuižas kalpi agri no rīta, kad ļaudis jau Cēlās augšā apkopt mājas soli.
Līdz ar pirmajiem taures pūtieniem Felsbergs, kam tonakt bija caurs miegs, pamodās un vairs neaizmiga. Visu laiku vērās logā, gaidīdams, kad pagalmā uzliesmos ļaundaru uguns, kā tas nesen bija noticis Dormuižā. Pūta rietenis, tālab, degot saimniecības ēkām, nodegtu arī dzīvojamā māja. «Tās ir beigas. Madei taisnība,» Felsbergs domāja. «Ko man bija mežā meklēt? Tagad drebu viņu ķetnās.»
Kad pamodās sieva Ģertrūde, viņa tā arī tūlīt pateica:
— Tur gaudo vilkatis! Es jau tev teicu, ka labi nebūs.
I Felsbergs neatbildēja. Viņš domāja, cik šī saltā zeme tomēr ir baiga un mežonīga, cik daudz labāka dzīve būtu Vācijā, ne tur tādu bargu ziemu, ne ļaunu ļaužu.
101
Kad ausa pelēks sniegputeņa rīts un nekas ļauns nebija noticis, kungs iegāja kabinetā, sameklēja bībeli, uzlika labo roku uz tās un, pavērsis seju pret griestiem, pateicās dievam, lai gan savā sirdī bija neticīgs. Viņš zvērēja nekad vairs neizsekot Vilkati.
4 — 939
Tomēr trīs dienas vēlāk, nespēdams samierināties ar savu sakāvi, kungs uzrakstīja fogtam ziņojumu, ka viņa muižas daļa mīt zāļu sieva Luķu Made, kas izplata pagasta melīgas runas un uzdodas par raganu, melš, ka viņai sakari ar vilkačiem. Tālāk Felsbergs piemeldēja, ka šo ziņu ieteicams glabāt slepenībā, lai vainīgā nekļūtu piesardzīga un neslēptos. Svarīgi, lai viņa nekad neuzzinātu, kas devis fogtam vēsti, jo tāda ziņa varētu ļoti sarežģīt meklēšanu un pierādīšanu. Ziņojumu kungs nosūtīja ar jātnieku aizzīmogotā ādas aploksnē.
Cetuitā nodaļa GREVEĻU ANSIS
Pirms tās nakts rēja visi suņi no Grabažām . līdz Kundrātiem. Uz baznīcas jumta sēdēja melns putns ar sarkanu puķi knābī.
Vecu ļaužu teika
Aizputināto taku un ceļu dēļ vairākas dienas netika izpildītas muižas klaušas. Zemnieki kūla savas rijas un apdarīja citus rudens darbus.
Dziļais sniegs uz ilgāku laiku nogrieza Adarotu ļaudīm visus sakarus ar ārpasauli. Purvs palika neaizsalis, slīkšņas vaļējas. Pēc negaisiem gan uznāca' aukstums, bet tas zemi vairs nespēja īsti sasaldēt, jo ciņus klāja silta, balta villaine. Kādu dienu, kad krita mīksts sniegs, ķe- pēdamies zaros un lauzdams kokus, Toms uzkāpa gravas krasta eglē un nopurināja sniegu no aizlauztās galotnes. Pēc tam piesēja lielo šūpoļu līksti vēl ar papildu saiti pie veselās egles. Saite bija nodarvota un novaskota pelēka, pati vērīgākā acs to neatšķirtu no egles palsā stumbra. *
Noslēgti no visas pasaules, vilkači nodzīvoja šo ziemu mierā. Mežs un daba iegrima baltā klusumā. Miķelis un Toms atguva labo omu un uzelpoja brīvāk, vienīgi Andris jutās neapmierināts. Viņš alka darboties: nāvēt kungus, karot par savu nākotni, pārgalvīgi auļot nakts tumsā. Toms viņu mierināja:
— Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.
Vilkatis, kā arvien, ik dienas vairākus cēlienus kopā ar
puisi vingrinājās gan vēzēt šķēpu, gan šaut ar bultām. Viņi ilgi klīda pa salas mežiem, meklēdami tvirtus paegļus jauniem stopu spriegiem. Toms teica:
— Kad vīru skaits augs, bet ieroču nebūs, ko tad?
Stopu gatavošana prasīja daudz darba un pacietības.
Kokus vajadzēja sutināt un vaskot, saites mērcēt un kaltēt, līdz tās vairs nestiepās. Par stiegrām izmantoja lopa spēka dzīslas un īpaši apstrādātas ādas.
Toms prātoja tikai par aizstāvēšanos. Viņš neticēja, ka Felsbergs liks mierā mežu. Kādreiz iznāks īsta saķeršanās. Kad un kāda tā būs, pats velns nevarēja paredzēt, bet jāgatavojas bija uz ļaunāko.
Toms ar Andri turpat tuvējā mežā vingrinājās arī pēdu jaukšanā. Tievas, stipras linu auklas vienu galu ar kulītē iesietu akmeni pārmeta pāri augstāka koka zaram, otru paturēja rokā. Jāmet bija uzmanīgi, lai atsvars, vē- zēdamies atpakaļ, būtu saķerams. Pēc tam, auklas galos ar rokām turēdamies, vīri palēcās un ļāvās šūpolei nest sevi kādu gabalu pa gaisu. Nolaidušies zemē, palaida vieglo auklas galu vaļā un izvēra to no zara. Pats veiksmīgākais lēciens Andrim izdevās piecpadsmit soļu tāls, tikai raujot valgu no zara, tā gals nokrita sniegā, iz- sizdams lokanu līkumu. Par to viņu Toms izbāra.
— Tas neder, puis! — viņš teica. — Tāda zīme sniegā nedrīkst palikt. Labāk samīdīt, citādi dzinējam ienāks prātā, kādā vīzē mēs lidināmies pa gaisu. Un tas vairs nekam neder. Nepavisam neder.
Toms Andrim iemācīja arī citas pēdu jaukšanas gudrības, kuras kādreiz tēva mājās viņš bija izmantojis, iedams malu medībās. Miķelis visas tās jau zināja, tālab vingrinājumos piedalījās reti. Toma jaunākais brālis vispār vairāk domāja par saimniecības lietām. Taisīja ratus, kubulus, arklus, egļus, lāpstas, dakšas un citus saimniecībā vajadzīgus rīkus, kļūdams ar katru dienu šajā darbā gudrāks un izveicīgāks. Viņš ilgi ņēmās, līdz sameistaroja arī jaunu vērpjamo ratiņu, kādu Adarotās bija ieraudzījis pirmo reizi. Nebija noliedzams, ka ar ratiņu vērpšana veicās vismaz trīs reizes ātrāk nekā ar vērps tavu.