4*
103
Vilcene Ģertrūde auga arvien lielāka un prasīja vairāk gaļas. Ziemas kažoks tai kļuva gaiši pelēks un biezs. Katru dienu Toms izveda viņu pastaigāties, ik reizi noiedams divas trīs jūdzes pa dziļo, šautro sniegu. Reiz
šādā gājienā viņi uzdūrās aļņiem. Pēc ilgas sekošanas un viltībām Tomam izdevās vienu meža karali ievainot plecā. Pēc tam lops kļuva lēnāks. Kad satumsa, alnis paslēpās biezoknī. Tur Toms viņam pielavījās tuvu klāt. Brīdī, kad ragainis, izmisuma pārņemts, strauji griezās apkārt, lai lēktu virsū vilkam, Vilkatis iešāva tam kaklā bultu, kas saspieda asinsdzīslu. No žņaudzekļa dzīvnieks apreiba un īdēdams nogāzās sniegā.
Darbs ar alni ievilkās līdz pusnaktij. Spēka dzīslas, ādu un dažus gabalus gaļas Toms sabāza maisā, uzsēja sev mugurā un, vilku dūkas paspēlējis, devās ceļā. Kad viņi ar vilcēni ieradās otrā dienā, alnis jau bija notiesāts. Sniegā vīdēja daudz svaigu vilku pēdu, starp tām arī lielā Pelēča kāju nospiedumi.
Pēc meteņiem no zviedru šķūtes mājās beidzot atgriezās Gaigalu Tenis, sabijis svešumā veselus vienpadsmit mēnešus. Pirms atgriešanās pavasarī jūru bija sabangojusi vētra un ledus atrauts no krasta, tālab Tenim nācies pārdot ragavas un zirgu un pašam meklēt svešajā pusē pajumti un darbu. Strādājis viņš šur un tur, bet visilgāk karaļa Gustava Ādolfa lielajā kuģu būvētavā, kur no ozola kokiem vīri gudru meistaru vadībā cirtuši kuģu ribas.
Katrs, kas satika Teni, vēlējās dzirdēt stāstus par zviedru zemi. Un Tenis neliedzās. Stāstīja, cik lielas kuģu masta priedes. Tās esot divu muižkungu māju garumā, bet pašam lielākajam kuģim, kuru vēl būvē, septiņdesmit pieci soļi no gala līdz galam. Četri griesti un četras grīdas. Ribu koki sastiprināti ar dzelžu un misiņa tapām, katra trīs arkla lemešu smagumā.
— Ja tādu tapu tu paņemsi rokā, atvēzēsies un zvelsi, ij zirgu nositīsi, — Tenis skaidroja, lai visiem būtu labāk saprotams. — Un kuģa garums, velc, no mūsu pirts līdz gubenim.
— Vu, vellu! — vīri brīnījās. — Kur viņi tik slaidus augumus ņem?
— Ta ne jau! — Tenis attrauca. — Stiķe baļķi ar baļķi. Plāj ribām virsū plankas sprīža biezumā. Tie cits citu satur.
Tenis zināja patiešām visādus brīnumus. Ij to, ka lielam kuģim dibenā, pašā asajā šaurumā, būvētāji saber pieci simti vezumu akmeņu, lai tas nežvangotos un negāztos uz sāniem, ij to, ka dažos kuģos ir pa sešdesmit lielgabaliem, kuri pie vajadzības var visi reizē sprāgt, jo katru dūmu blašķi apkalpo četri vīri.
Vienu tādu lielgabala lodi, kā Tenis smiedamies atzinās, šis gribējis atvest mājās par piemiņu. Domājis, ka derētu izkapts laktiņai. Kapteinis, gnīda, tomēr nedevis, teicis, ka bumba paredzēta poļiem, ne vidzemniekiem.
Pa tiem vienpadsmit mēnešiem Tenis bija puslīdz ielauzījies zviedru valodā un kļuvis lielīgāks. Teica:
— Vācieši tādi pusbiksīši vien ir. Zviedri, vek, īsti vīri. Šie prasa: kam jums muižkungi vāci? Saku: tā nu iegājies no veciem laikiem, jo vāci laikam gudrāki. Zviedri saskatās, smīn. Gudrāki diez vai esot, bet kā- rīgāki gan . ..
Vīri klausījās Gaigalu Teņa runas un grozīja galvu.
— Redzi, vellu! Cilvēks pabijis pasaulē, uzreiz zina, ko sacīt.
Dienas gāja, nāca jauni notikumi, un ļaudīm baismīgā vilkaču nakts pamazām izgaisa no prāta. Arī pēdas Lupstu birzītē vairs netika manītas. Kaut gan patiesības labad jāsaka: katrs centās izvairīties no brauciena vai gājiena pa šo ceļu. Un, ja iznāca iet, tad steidzās birzītei ātri cauri.
Vecais Repulis gan aizvien atkārtoja:
— Ķēzījies tas zvērs jau nu ir kā īsts nelabais. Bet kas zina .. . Veries, ap Dormuižu visi tīrumi bijuši vilku nostaigāti, bet suņa un kunga miesas apvārtītas ar vēmekļiem. Bet tas jau tā . . . Tāds pats vilks izkāpis arīdzan no Dziļūdeņu avota un klupis virsū kunga kucei. Ko tur vairāk sacīt? Sākušies vilkaču laiki. Ja tā skatās…
Sērsnu laikā Toms ar Andri aizjāja līdz kalējam. Turp devās naktī, mēnesnīcā. Rīta agrumā nokļuva galā. Jaksis pastāstīja jaunumus. Dormuižā saimniekošanu uzņēmies jauns kungs, vecā kunga brālis. Tas Berkuļus vairs neaiztiekot, bet neesot neko labāks par noslepkavoto. Novada lielkungi joprojām cītīgi meklējot slepkavu. Muižā apmetušies trīs stražņiki, kuriem uzdots ik dienu jādelēt apkārt un pārlūkot ceļus, lai novērotu aizdomīgus ļaudis.
Samaksājis par izkalto loka spriegu un bultu smailēm, Toms pateicās kalējam par darbu, un viņi nekavēdamies devās atceļā.
Tikko jātnieki pārradās mājās, Miķelis pavēstīja, ka aiz purva_ pretī priežu pauguram kūpējuši dūmi. Tā bija norunātā zīme, ar kādu Made vēstīja Tomam par steidzamu jaunu ziņu.
Toms padzērās siltu pienu, apmainīja zirgu un devās pie Mades taisni pāri muklājam. Madi viņš izsauca ar vilku dūku. Sagaidīja viņu krūmu biežņā pūces kliedziena attālumā no Mades mājas.
— Es tev atvedīšu karakalpu, — Made pavēstīja.
— Kādu?
— Esot iesitis ar pātagu kungam. Tiesa draud ar kaklu.
— Vai viņš nemelo?
— Viņš nemelo.
— Un sieva?
— Kungs sievu ieslēdzis savā kambarī.
— No tālienes?
— No Zeltiņiem.
— Kā sauc?
■— Greveju Ansis.
— Lai viņš paliek līdz rītvakaram pie tevis, ■— Toms teica. — Līdzko uzlec mēness, lai nāk uz mežu… Kādi šim ieroči?
— Kara cirvis un nazis.
— Dūšīgs?
— Tava auguma.
— Drosmīgs?
— Atņēmis kungam pātagu. Uzšāvis ar to pašu kungam un vēl tā zirgam.
— Zirgam jau nu nevajadzēja, — Toms pasmējās. Un noprasīja: — Par ko sitis?