— Kungs šo nosaucis par cūku vepri.
— Kālab?
— Neesot kungu sveicinājis.
— A-ā! — Toms gari novilka. — Bet vai mani viņš sveicinās?
Made brīdi uzmanīgi vēroja Vilkati.
— Redzi, — Toms paskaidroja. — Tu reizēm mani negodā, Ansis tāpat negodās, tad vēl kāds darīs pa savam — un beigas klāt. Pie manis jābūt desmitkārt ciešākai klausīšanai nekā pie kunga, citādi gals. Tā tu viņam pasaki.
— Pasacīšu, pasacīšu! ■— Made māja ar galvu.
Nākamās dienas vakarā atpūtušies, arī zirgus atpūtinājuši, mežā ieradās Toms ar Andri. Nostājās soļus piecdesmit no biezokņa un gaidīja. Kad neviens nerādījās, Toms ierunājās skarbā balsī:
— Nāc ārā, Greveļu Ansi, vilkači tevi gaida!
No krūmiem iznāca kārns vīrs noplīsušā paltrakā, paklanījās un teica:
— Lai jums veselība, meža valdnieki!
— Kāp zirgā! — Toms uzsauca, sniegdams līdzatvestā zirga pavadu. — Jāsim pēc tavas sievas.
— Kungs, bet… — Ansis iesāka.
— Mēs neesam kungi, mēs esam vilkači, — Toms viņu pārtrauca. — Lec sedlos! Ko vēl gribi no mājām paņemt?
— Meitenīti, mazu meitiņu.
•— Paņemsim.
Vīrs iekārtojās sedlos, aizbāza kara cirvi aiz jostas, un viņi sāka jāt.. Uz sasalušā sniega skrapšķēja zirgu pakavi. Mežs bija pietiekami rets, un viņijāja blakus. Pa koku starpu spīdēja spožs pilnmēness. Ēnas stiepās garas un teiksmainas.
— Tu pēc valodas tāds kā mūsu puses ļaužs, — Ansis ieminējās, Tomu vērodams.
Toms klusēja. Pēc brīža jautāja Ansim:
— Pa ceļam tevi neredzēja?
— Nē. Gāju tikai naktīs un pa mežiem.
— Kā uzzināji par Madi?
— No ļaužu runām.
— Kādu ļaužu?
— Sava pagasta.
— Kas tie par cilvēkiem?
— Zāļu Līze. Tā visu zina. Aizgāju, izstāstīju savu likstu, un viņa atminējās Vilkaču Madi.
— Kā ceļu atradi?
— Pēc zvaigznēm.
— Neslēp! — Vilkača balss kļuva asa.
— Tas cilvēks pieteica nemelst nevienam ne pušplēsta vārda.
— Vīrs?
— Vīrs.
— Kas tas par vīru?
— Neteikšu, kungs!
— Ja nu noskaitīšu rīkstes?
Ansis sagriezās šķībi.
— Skaiti vien, kungs, skaiti! Vai nu mazums redzēts? — viņš teica aizžņaugtā balsī.
— Tprū! — Toms sauca. — Liekam viņu tūdaļ uz celma!
Ansis iecirta zirgam papēžus sānos un ķēra pēc āvas.
Vilkatis sāka smieties.
— Ko blēņojies ar to žagaru cirīti! Ha, ha! Mūsu bultas tevi nogāzīs piecdesmit soļu attālumā. Ha, ha! Redzi, pie sedliem karājas vairogi un uz mugurām stopi. Re, un kas sitas? — Toms izvilka un pakratīja zobenu. Asmens mēness gaismā pamirdzēja kā zilgans zibens.
Atjājis kādu gabalu no vilkačiem, Ansis cauri zariem brīdi bikli raudzījās uz Tomu. Izskatījās apjucis un satriekts. Tad saņēmās un dusmīgi noprasīja:
— Kas tu īsti esi? Zvērs vai cilvēks?
Toms dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.
— Paldies, Ansi! — viņš teica. — Jāj šurp un nedusmo! Nu es tevi dzirdēju un redzēju. Tev blakus būs droši.
— Tpū! — Ansis nospļāvās. — Nobijos pēc vella. Tpū! Vilkačam vilkača nags. Tpū! Cik trūka — būtu krāvis ar ciri.
Kādu jūdzi no Zeltiņu muižas viņi rītausmā apstājās pie neliela krodziņa. Pabaroja zirgus un paši paēda. Sabāzuši maisos sienu un iebēruši tarbās auzas, devās tālāk un nogriezās mežā. Zirgus piesēja biezoknī, bet paši piesaulē pasnauduļoja. Pret vakaru Ansis aizjāja līdz zāļu Līzei, lai uzzinātu, kas un kā.
Kad saule rietēja un atkusušo pakalnu melnie gali ietinās zilganā miglā, tuvā un tālā apkārtnē sāka riet un gaudot suņi. No pat Grabažām līdz Kundrātiem. Rēja, •smilkstēja un raudzījās uz Sudeļu ezera pusi. Savā resnajā balsī reizreizēm ierēcās arī muižas arendatora Kaspara Oto Sperlinga lielais Vērša purns, kā šo briesmīgo suni dēvēja zemnieki.
Drīz no Vilku ezera siliem atskanēja dobjas, garas vilka gaudas. Ziemeļu pusē vēl ilgi pēc saulrieta, kā ļaudis vēlāk stāstīja, stāvēja melns mākonis ar asinssar- kanām malām. Gaudas nākušas no šī sarkanā debesu ķēmekļa. Bija arī tādi, kas teicās redzējuši vakarā uz baznīcas jumta sēžam kraukli ar sarkanu puķi knābī, bet krēslā pa ceļu uz baznīcu aizskrienam melnu kaķi ar ugunīgām acīm. Vārdu sakot, šajā vakarā katrs kris- litis bija briesmu gaidu pilns un iespiedās daudziem atmiņā uz laiku laikiem.
Baisma vēl pieauga, kad kunga lielais Vērša purns t rītā tika atrasts pie kambara ar pārplēstu rīkli, bet Gre- veļu Anša sieva Zelma bija pazudusi bez vēsts. Tāpat bija pazuduši divi kunga zirgi ar visām zirglietām, Ap pusnakti aiznesta arī Anša meitiņa,..
Briņķu muižā bēgļi ieradās ar līkumu, nākdami no lielā Vilkaču sila viņas puses. Uzdevās par bezzemnieki kiem no Inflantijas — kā poļu laikā dēvēja Latgali. Tāda runa izklausījās ticama, jo no poļu daļas tolaik bēga daudzi. Turklāt Anša izruna arīdzan bija nedaudz savādāka, tālab nemodināja aizdomas.
Kungs par jauna zemnieka parādīšanos savas muižas robežās priecājās. Karos un sērgās ļaudis bija iznīkuši, tālab vecie tīrumi arvien vairāk aizauga. Saimniecības iesākšanai Felsbergs jaunatnācējiem aizdeva sēklu un teļu. Atļāva apmesties pussabrukušās Pauru mājās diž- meža tuvumā. Lai ienācēji varētu raženāk uzplēst aizaugušos laukus, salabot ēkas un ieaudzēt ganāmpulku, kungs apsolīja pirmos trīs gadus no viņiem nepiedzīt klaušas un nodevas.
Līdz ar Anša apmešanos pagastā vilkaču sakari ar ārpasauli manāmi uzlabojās.
DORMUIŽAS TIRGUS
No vilkača nāk meža smaka, acis deg un valoda cieta, tālab vērīgs lūkotājs viņu tūdaļ pazīst.