Pirmā nodaļa
LIELAIS VILKS
Pirmā nodaļa
LIELAIS VILKS
Par tādu vilku nekad skaidri nevar zināt, vai tas ir pats vilkatis vai vilkača kalps.
Tautas ticējums
No balti apsnigušā Liveņu purva uz rītiem, dienvidiem un vakariem desmitiem kilometru tālu melnojās dižu egļu audzes, nokalnēs un staignājos mīdāmās ar priedulāju un lapu kokiem.
Sārta ziemas saule lēnām slida uz meža galotnēm. Pāri purvam jau laidās zilganas ēnas. Liels, izkāmējis vilks raitā riksī cilpoja pa jau agrāk iemītu taku, nekļūdīgi mezdams pēdu pēdā. Uzkāpis Egļu kalnā, zvērs apstājās, pagriezās un atskatījās. Viņa nelielās, dzeltenbrūnās acis, kas stāvēja pierē tuvāk viena otrai, nekā tas mēdz būt suņiem, lietpratīgi aplūkoja ledaini salto tīreli. Gadu no gada tur sīkas priedītes un bērziņi čurnēja starp muklājiem un akačiem, nespējot izplest saknes mīkstajās, sūnām klātajās dūņās. Tagad, ziemā, tīrelis vīdēja sniegots, līdzens un tīrs. Vai nu tālab, ka vilka senči bija kādreiz atklīduši no ziemeļiem, vai tālab, ka šis sūneklis solīja drošību, Pelēcim purvs patika.
Tikpat lietišķi zvērs palūkojās arī uz vakariem, kur aiz melnajām eglēm rietēja saule. Tur dvakoja Bebru slīkšņa. Abi ar vilcēni viņi pie dambjiem bija vairākas dienas nesekmīgi lenkuši bebrus. Vēlāk, kad Dzelten- ace izvēlējās vietu midzenim purva salā, vilkiem zuda interese par viltīgajiem ūdensložņām. Viņu dzīves likums noteica: nemedī savu māju tuvumā!
Purva salas stūrī netālu no Bebru slīkšņas stāvēja cilvēku mitekļi, apjozti ar augstu mietu sētu un klāti platiem salmu jumtiem. Tur dzīvoja lēnīgi, pēc vilka domām, labi ļaudis, kas mīlēja mieru. Pelēcis bija pamatīgi izlūkojis cilvēku mītni no aizsētas, pirms izšķīrās par dzīvi salā. Pāri žogam plūda aitu, zirgu un govju smārds. Suņu nebija. Akas vinda nečīkstēja.
Vēlreiz palūkojies uz rītiem un vakariem, Pelēcis devās no augstienes lejup pa Melnās sērgas lauku takām. Jaunmežus ļaudis bija iesaukuši par Melnajiem laukiem kopš ; _tā laika, kad te pirms divdesmit gadiem, tas ir, pašā septiņpadsmitā gadsimta sākumā, lielā mēra gadā izmira visi iemītnieki un tīrumi pārvērtās par brikšņiem.
Pie strauta gultnes uzvirmoja peles smarža. Vilks apstājās un klausījās. Graudu zagles mita pārlieku dziļi zem sniega. Dvaša uzplūda augšup gar kārklu stumbriem. Nebija vērts raķīt.
Pelēcis aizrikšoja garām pussagruvušai rijai, kur vēl nesen bija mituši cilvēki —• pēdējie, paši sīkstākie Melno lauku apdzīvotāji. No pakšiem sūcās vēl tikko jaušams dūmu smārds.
Zaķis! Diemžēl — pēdas pavecas. Pelēcis novēzēja &r asti un devās lejup pa mazā strauta gultni, tad strauji pagriezās un jau pēc brītiņa atradās pie zāļu sievas Luķu Mades mājām, kur atpūzdamies apsēdās uz tupeņu glabājamā kalniņa un rāmā vienaldzībā vēroja, kā zāļnieces mazais šunelis Tupsis, uz kupenas parāpies, bailēs drebēdams, rej un smilkst. Sī drebekļa bezspēcīgās vaimanas nedaudz sasildīja bada nomocītā vilka cieto sirdi. Pelēcis paslēpās aiz mežmalas eglītes. Šunelis, vilku vairs neredzēdams, vispirms palēca dažus soļus uz krūmu pusi, tad, slepena uzbrukuma baidīdamies, metās atpakaļ uz istabas durvīm. Iznāca zāļu sieva, satuntuļojusies lakatos, netīru, vecišķu seju.
— Jēru zaglis! Liels ka vellata! — sieva skaļi iekliedzās. — Ej pie sābra! Ej pie sābra, sumpurni!
Izrikšojis cauri vairākām birzēm un garām četrām zemnieku mājām, Pelēcis apstājās pie ceļa starp Gaiga- liem un Repuļiem. Te, eglīšu smalknē, neviens viņu neredzēja. Saule bija paslēpusies aiz raeža, un visa pamale zvēroja kā atvērta mute. Pāri sārtumam no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās pluskains, tumšs mākonis kā asiņaina melna auna āda.
Vilku šis skats satrauca. Viņš izstaigāja birzīti krustu šķērsu. Jauca pēdas. Suņi, zvēru saoduši, ņēmās riet kā zvani. Cilvēki ausījās. Sapratis, ka ir pamanīts, vilks iznāca klajumā, aiztecēja līdz ceļam un, paskrējis pa zirga taku līdz otriem krūmiem, ar slaidu lēcienu pazuda mežā, lai pa brikšņiem atkal atgrieztos eglājā pretī Gaigaliem. Vecais Repulis, no Svētbirzes kalna vērodams meža suņa skraidelēšanu, pie sevis nosprieda: «Bendesmaiss, laikam zaķus šņukurē.»
Sals pieņēmās. Gaigcis savu taksi līdz ar saules norietu ieslodzīja pūnē, lai suns neapsaldētu ausis, kā arī neuzkristu vilkam uz zoba. Pēc saulrieta rēnā puskrēslā jēru zaglis piecilpoja pie Gaigalu kūts, apsēdās kupenā un sastinga kā pelēks celms. Ja Gaigalu Tenis laikus palūkotos gar kūts stūri, viņš zvēru pamanītu un aizdzītu, bet vai nu cilvēks ies katru vakaru, tiklīdz suns ievaukšķas, lūrēt gar paksi, tā jau varētu traks palikt. Mājās visādu citādu rūpju atliku likām. Kungs nupat pavēstīja novada lielkunga rīkojumu: jāgatavo zirgs un kamanas braucienam uz Rīgu pēc zviedru karakalpiem. Tāda šķūte neko labu nesolīja. Dažs kā aizbrauca, tā palika uz visiem laikiem, dažs atgriezās pēc pāris gadiem bez zirga, ar ubaga tarbu kaklā. Citam laimējās. Toms reiz jau bija dzīts zviedru klaušās. Dabūja izvizināties pa divi lāgi līdz pašai Stokholmai un vēl vienu pusbraucienu ar siena vezumu līdz jūras ceļa vidum, kur uz ledus stāvēja guļbaļķu krogi un stadulas ceļinieku atpūtai. Pēc atgriešanās mājās (toreiz, mēnesi no- šķūtējies, Tenis aizbēga) muižkungs vācietis uz viņu sāka lūkoties greizi kā uz zviedru spiegu, bet gadu vēlāk, poļu laikā, poļu kunga priekšā viņam vajadzēja taisnoties, kālab palīdzējis zviedriem. Akurāt jau rīkstes nedabūja, bet jaunieceltais muižkungs uzlika divkārt lielākas nodevas un klaušas, spieda runāt poliski, vai ik, nedēļas atgādinādams, ka viņš, kungs, varot, ja vien iegribot, nošķibīt ar zobenu ikvienam zemniekam galvu kā rāceni. Diez kā viss būtu beidzies, ja pašam šķibītā» jam nevajadzētu drīz vien laisties lapās.