Tautas ticējums
Tīrumi kalta un tvanēja. Toms sēja auzas, grābdams tās no pītas egļu sakņu sētuves, Miķelis ar smagu seš- zarīgu egli, kādu viņi bija lietojuši tēva tīrumā, ierušināja sēklu zemē. Adarotu sievietes par svešādo rīku brīnījās. Vēlāk atzina gana labu, jo ar tādu ecēšu varēja sēklu dabūt zem zemes divtik ātri nekā ar arklu, turklāt grauds netika pārlieku dziļi noslodzīts.
Ancei sulu laikā bija piedzimusi meita ar baltu matu šķupšķi uz pieres. Visi saprata, ka mazā atsitusies mātē. Ievziedos arī Gunai atskrēja trešais puika, skaļš un
dusmīgs. Pēc katra bērna piedzimšanas Madara teica savu vēlējumu mazulim.
Savai mazmeitai, Ances un Miķeļa baltmatītei, viņa _vēlēja:
f — Atgriez smieklus, atgriez dziesmas vecu tēvu nomados, spīda baltas villainītes zāļu naktes uguņos…
!
Eji, ziema, prom no sētas, bērniņš tevi dzītin dzen. Balta, balta tam galviņa kā viens saules kamoltiņš.
Skatīdamās uz Vilkača puiku, viņa ilgi domāja. Bei- jļzot pavēstīja:
| — Bargā laikā lielsila vidū zelta ķipari danci veda. ļ Ķēniņam sudraba cepure galvā, daiļdaiļa meitiņa rau- Hclāt raudāja. Vectēvs dižajā debesu sētā vara kumeļus Ipavadā turēja. Baltajā saulē vilkaču migā atskrēja pui- ļsēns: Laimīti sauca.
""""Toms pats pavasara pusē un šķīdoņa laikā daudz noņēmās ar vilcēni: mācīja rāpties pāri sētai, uzlēkt uz zirga jātniekam aiz muguras un atvērt aizbultētas klēts durvis. Meža zvērs izrādījās krietni vērīgāks un darbīgāks par vienu otru sētas vaukšķi.
— Aizbēgs vēl mežā ar visām gudrībām, — Miķelis pukojās. — Zirgam muguru saskrāpē, un klēts sprūdze- nis tā sakodīts, ka skabargas plaukstā duras. Ko tu viņu tirdi ar tām veravām plēsties, galīgi nesaprotu.
— Gan noderēs, — Toms drūmi attrauca. — Vēlāk iemācīšu ij kungus ķert un ēst.
Diemžēl pavasara darbi prasīja daudz laika, tālab vil- cene nonāca Andra ziņā, kas klaiņoja pa mežu un ar vilka dīdīšanu daudz nenodarbojās. Turklāt bija diezgan nevērīgs.
Reiz viņu pamanīja kāds acīgs malu mednieks, kas tupēja viņmeža upes krasta krūmos. Par laimi, jauneklis nebija no mugurmaisa vēl izņēmis stopu, tālab vērotājs ieroci neredzēja. Apjauta tikai to, ka šis jaunais cilvēks izskatā līdzīgs pazudušajam Kaņķu Andrim, un ievēroja, ka puisis skatās acīs vilkam, nemaz no zvēra nebaidīdamies.
Vīrs par redzēto, protams, neklusēja. Pagastā drīz izplatījās runas, ka kungi Andrī pārvērtuši par vilku. Tās dzirdēja arī Andra māte. Viņa lieku reizi izraudājās par dēla likteni, bet tā arī nesaprata, ticēt vai neticēt mednieka stāstam. Vēlāk stāstītājs pats, savas sievas nokaunināts un prātīgu vīru apsmiets, sāka šaubīties, vai todien blakus vilkam vispār redzējis dzīvu cilvēku vai tikai meža diendusas reibulī tā licies.
Trīs nedēļas vēlāk vilcene, Andra paskubināta, no meža izdzina šķiltera dēlus. Zvērs puišeļiem draudīgi sekoja līdz pašai meža malai. Kad brāļi bāli un pārbijušies pārradās mājās, tēvs viņus sīki iztaujāja. Pusaudži abi vienā balsī apgalvoja, ka cilvēkus mežā neesot redzējuši, tikai vilku. Pēc šī gadījuma ļaudis visā apkārtnē lielo meža masīvu ap purva salu sāka vienprātīgi saukt par Vilkaču silu. Teica:
— Ko ta citu vilki apsargā, ja ne pašu vilkati? Re, izgāšruden kungu un Indriķi dzīrušies noriet. Tur dzīvam nav ko meklēt.
Nolaideno Egļu kalna pusi, kur sievas reiz bija redzējušas Toma piesieto aunu, ļaudis iesauca par Melnā Auna perējumu, bet uzkalnus starp avotu un Melno lauku strautu, kur Felsberga kucei ziemā uzklupa lielais vilks, — par Vilka tupekli. Vecie ļaudis šīs vietas zināja no agrākiem laikiem, kad tur vēl nebija meža, bet jaunie tā arī īsti nesaprata, kur šie baismīgie uzkalni atrodas, jo no meža vairījās. Vārdi Melnā Auna perējums un Vilka tupeklis tika izrunāti ar tādu balss skaņu, ka, to dzirdot, katram pārskrēja šermuļi pār kauliem un zuda jebkura patika tuvāk iepazīties ar drūmo meža nostūri.
Tāda ļaužu bijāšana, protams, sila iemītniekiem bija pa prātam.
Topavasar vilka apsardzībā Toms, Miķelis un Andris nopļāva arī lekno purva malas pļavu, kas atradās pūces kliedziena attālumā no Vilka tupekļa. Sienu vajadzēja cītīgi gādāt, jo stallī stāvēja trīs zirgi, kūtī četras govis, teļi un vērsēns, bet aizgaldā divdesmit aitas ar divdesmit jēriem.
Nedēļas laikā viņi sameta divas kaudzes.
— Te diviem kumeļiem pietiks, — Miķelis priecājās.
— Ja vien aļņi un stirnas nenoplēš, — Toms piezīmēja.
Siena laika beigās pazuda Ģertrūde. Andris vairākas dienas nopūlējās, to meklēdams. Izklaiņoja visus apkārtējos mežus, vilku dūkas spaidīdams, bet aizbēgusi audzēkne tā arī neatgriezās.
— Vella būšana! — Toms lādējās. ■— Taisni pirms ogu un riekstu laika, kad visādas vecenes līdīs mežā, mums nebūs vilka. Baro tādu draņķi vai nebaro, viņam mežā labāk.
Andrim vilka pazušana savā ziņā nāca par svētību. Viņš kļuva vērīgāks un uzmanīgāks. Mācījās meža zīmes. Klaiņodams kopā ar Ģertrūdi, bija pārlieku paļāvies uz vilka vērīgajām acīm un ausīm.
Pēc pāris nedēļām pienāca pirmās ziņas par Ģertrūdes izdarībām ārpasaulē. Viņpagastā, kā ļaudis stāstīja, vilcene līdz nāvei nobaidījusi kādu sievu, kura tīrumā palīdzējusi vīram zārdot auzas. Vīrs krāvis pļāvienu pa- mijā, bet sieva ar ragavām to pievedusi. Pēkšņi no krūmiem izrikšojis vilks, palūkojies uz sievu, uz zirgu, kurš krākdams rāvies projām, tad ar vienu lēcienu uzlēcis uz vezuma, ar otru — zirgam mugurā. Kamēr sieva atģidusies ķert dakšas un durt, vilks jau bijis atkal no zirga muguras zemē un krūmos iekšā. Vīrs, pie kura pieskrējusi satrakotā ķēve, meties tūlīt rāt sievu: