— Kā tevi sauc?
Kad šis neatbildēja, vērsās pie apkārtējiem:
— Mīļie ļaudis! Kā sauc šitos glūniķus? Ko viņi grib no poļu kunga karakalpa?
— Tie ir Berkuļi, — kāds no drūzmas paskaidroja.
— Ak Berkuļi? — Toms pa īstam brīnījās. Tad ciešāk paraudzījās uz gaišmatainajiem puišiem un iesmējās skaļi un jautri. — Ko jūs? Draugus grasāties bendēt? Vai driģenes saēdušies, ko? — viņš pikti noprasīja un, draudzibū rādīdams, iegrūda zobenu makstī, iepriekš pārlaidis skatienu tirgum un viltīgi pametis ar aci kādam satrauktam vīram, kas, izrādījās, bija muižas nozīmēts kārtības uzraugs. Tas par notiekošo jutās atbildīgs, tālab no Toma zobena ne brīdi nenolaida acis.
Andris pa to laiku piejāja pie Sarmas un nolēca no kumeļa. Tirdzinieces jau kravāja vezumu, taisījās uz mājām. Viņas ar bažīgiem skatieniem vēroja stražņikus.
— Kas tas? — Sarma jautāja Andrim, rādīdama uz Tomu.
— Jautrs poļu kungs, — Andris nevērīgi atmeta.
— Labs draugs. Viņš mīl jokot.
Pēkšņi poļu kungs pagriezās pret vezumu, vēlreiz nokliedzās dot ceļu, iešāva roku kabatā un nobēra Sarmas mātei priekšā veselu sauju sīknaudas. Māte brīdi sta- vēja apjukusi, sejā mijās te bailes, te piktums.
— Nedusmo, māmulīt! — Toms teica tik mīļi, kā no viņa to nevarēja gaidīt. Andris tūlīt saķēra Sarmu klēpī, uzcēla Tomam priekšā uz zirga un iesaucās:
— Sargā, bāliņ, manu līgaviņu! — Tad pagriezās pret Sarmas māti. — Paldies par meitas auklējumu! — Uzmeta mātei uz pleca izrakstītu krāšņu villaini. — Līdz citai dienai, līgavmāte!
Projām jājot, Andris aši klanījās pret tirdziniekiem un atvainodamies runāja:
— Nedusmojiet, mīļi ļaudis, ne jau mūsu vaina bija. Pārāk daiļa tautu meita — kā lai tādu nepaņem?
— Līgavzagļi! Kur jūsu alus muca? — kads sauca.
— Kas šis par poļu kungu! — pūlī skaļi čukstēja.
— Tas ir pats vilkačs. Vai neredzat vilka acis?
Berkuļi, mutes iepletuši, smēja un teica:
— Vagarīša māsiņai saderēti laupītāji! Ha, ha, ha? Jods raus viņas smukumiņu, velns apēdīs vainadziņu. Ha, ha, ha! Kā vecos, tumšos laikos.
Muižas uzraugs lauzās tuvāk līgavas zagļiem un sauca:
— Turiet viņus, ļautiņi, turiet! Līgavu laupīšana ir pret dievu un likumu! Turiet viņus, nekristītos!
Pretī kliedzējam pagriezās kāds plecīgs vīrs, sarauca uzacis un pamācīja:
— Nu, pietiks brēkāt! Visi dzirdēja, ka tu dzīries zagļus aizturēt. Kungs būs apmierināts. Liecies gulēt!
Runas par vilkačiem bija sasniegušas arī Sarmas mātes ausis. Viņa stāvēja pie ragavām bāla kā balināta linu drēbe; aiz izbīļa nespēja kliegt, tikai izmisīgi čukstēja:
— Palīdzi viņai, manai meitiņai, Jēzu Krist, augstais dievs! Vērs visu par labu, dieva dēls! Liec viņam būt goda cilvēkam!
Izkļuvuši no drūzmas, līgavas zagļi iecirta piešus zirgiem sānos. Kumeļi ātri pārgāja aulekšos. Sarma, Toma rokas stingri pieturēta, ļāvās straujajam skrējienam, acis aizvērusi. Sirdī bija gan baigi, gan līksmi.
Jātnieki strauji pārauļoja pakalnam un pazuda. Neviens tirdzinieks ij netaisījās lēkt zirgā, lai dzītos pakaļ. Kungu mācības, vai tās labas vai sliktas, izraisīja zemniekos spītu, turklāt aizjājēji bija ar zobenu bruņoti vīri, kuri acīmredzot zināja, ko dara. Zemniekiem nēsāt zobenus bija aizliegts, tātad šie nevarēja būt parasti zemnieki. Tālab pūlī arvien skaļāk un biežāk atskanēja vārdi:
— Vilkači!
— Vilka čainie!
Beidzot kāds pateica pavisam skaidri:
— Vilkači nozaga bargā vagara māsu!
Tad arī citi attapās un sāka skaļi tērgāt:
— Vilkači, vilkači! Re, kā suņi gaudoja!
— Jā, jā! Acis šiem kā divas odzes. Es jau teicu.
— Zviedru zobens ar asu galti kā iesmu.
— Kas viņiem tajos maisos uz muguras?
— Čūskas vai miroņkauli.
— Dzi, dzi, kā nupat krodzinieka suns kauc. Dzirdi?
— Jā, jā, skatās uz kalna pusi, kur šie aizjāja.
— Jūt-lopiņš mošķa dvaku.
— Bet šie, re, cilvēki, kā jau cilvēki. Neatšķirsi.
— Kā tad! Ij prātā neienāks. Tāda jau tā viņu viltība.
Muižas uzraugs, to visu saklausījies, lēca kumeļā un steigšus jāja uz muižu. Viņš jutās gandrīz vai atvieglots. Kas gan mirstīgajam varēja prasīt spēkoties ar pašu nelabo? Ne rokās sudraba zobena, ne uz mēles burvju vārda. Ko pliks un nabags padarīs vilkačiem? Neko.
Tirdzinieki tērgāja tālāk:
— Kas viņus panāks? Velti!
— Aizpērn vienam pašam trīs stražņiki un vagars dzinās pakaļ. Nekā.
— Skaties, ka vēl muiža nenodeg pavisam. Ja tik dzīsies, tas var notikt. Re, kā viņgad vagaram vilki zirgu norēja.,
Ļaužu runās jautās prieks par kārtības sargu nevarību. Vecākais Berkulis, kurš pagājušajā gadā bija dabūjis no kunga bargu pērienu, tālab kļuvis lēnāks un bailīgāks, skaļi visiem skaidroja:
— Cik trūka, būtu es galvenajam vilkatim ar lāpstu pakausi pāršķēlis. Tad gan mani vecais kungs slavētu rītā un vakarā, pirtī un kūtspakaļā.
Aiz uzkalna vilkači nogriezās no ceļa, izjāja cauri bērzu birzei uz meža takas, kur jau no rīta bija iemītas māņu cilpas, tad aši atgriezās atpakaļ, satikās ar Miķeli un devās cauri mežam uz lielā sila viņu pusi, kur bija daudz aļņu taku un klusu meža nostūru.
Stundas četras viņi jāja pa biežņu. Tad apstājās netālu no vaļēja avota. Zirgus ieveda eglītēs un uzkāra tiem kaklā siena maisus. Miķelis pa to laiku iekūra uguni, uzkāra virs tā jauno katliņu ar avota ūdeni un iemeta urgas malā noplūktus avenājus. Katrs darīja savu darbu ātri un veikli. Sarmai visi šie vīri šķita gluži tīkami. Ģērbušies garos, siltos un skaistos aitādas kažokos, jērenēm galvā. Kājās čabatas un cietas vadmalas bikses. Kreisajā pusē kažokos iestiprinātas zobenu makstis, tā ka ieroci nevarēja pamanīt. Šāda slepena ieroču glabāšana Sarmai radīja pirmās aizdomas. Turklāt vīru stāja bija svešāda, stalta, nezemnieciska. Kustības drošas un spraigas, acis gaužām vērīgas. «Raugās kā meža zvēri,» viņa nodomām. Dormuižas zemnieki izskatījās savādāki. Tie bija i4b#iīti vairāk nekā citu muižu ļaudis, tālab nepatīkami, neglīti. Gāja aizvien nedaudz salīkuši, ģērbās tīši skrandaini.