Выбрать главу

Kad meža malā vīri uzmauca zirgiem kājās kules ar aļņa nagiem, jau toreiz jaunava satraucās, bet Andris viņu nomierināja:

—   Ja mūs noķers, man vajadzēs tevi atdot, — viņš skaidroja. — Tāpēc, drošs paliek drošs, sataisīju zirgiem viltīgus apavus, lai līgavbrāļi nesadzen.

Tagad, vēlreiz padomājusi par šo pārlieku piesar­dzīgo pēdu jaukšanu, Sarma sāka nopietni bažīties.

Toms sniedza ļaudavai koka kausu ar siltu dzerekli un plāceni ar krāsnī sautētu cūkgaļu. Miķelis nolika zemē pie ugunskura koka cibiņu ar sasildītu piena putru un izvilka no siena maisa sivēnus, lai tos paba­rotu. Vīri gluži bērnišķīgā priekā vēroja, kā sivēni, no sākuma izbijušies un drebelīgi, snaikstījās gar trauka malu, bet drīz vien ņēmās itin sprauni, spiezdami viens otru projām no barības. «Viņi mežā jūtas kā mājās,» Sarma nodomāja, grauzdama garšīgo plācenb

Kad devās tālāk, saule jau brida uz rietu. Ēnas sabie­zēja. Priekšā slējās dižmeža egles. Pēc spīdekļa vietas Sarma saprata, ka viņi vispirms devušies uz austru­miem, pēc tam uz dienvidiem un tagad jāja atpakaļ uz rietumiem. Viņa pazina savas muižas apkārtni diezgan tālu, bet neviena redzēta vieta šobrīd nerādījās. Visap­kārt tikai mežs. Paretam kāda klaja meža tērce un at­kal egles, bērzi, priedulāji.

—   Kur mēs jājam? — viņa jautāja Andrim, kas, mežā iejājot, bija paņēmis iecerēto uz sava kumeļa.

—    Uz mājām, — Andris attrauca un pasmaidīja.

—    Man bail.

—   No kā?

—    Nezinu.

Brīdi vēlāk gūstekne it kā neviļus nometa zemē cimdu. Toms, kas jāja aiz viņiem, to pamanīja un pa­cēla. Tad jaunava sāka plūkt dzīparus no lakata bārk­stīm un laida vējā.

—   Neplūc! — Toms skarbi, cieti pavēlēja. — Mums ar Miķeli pārāk bieži jākāpj no zirga un jālasa.

Sarma neteica ne vārda. Sāka klusi raudāt.

Andris ņēmās līgavu mierināt. Bet viņa neaprima. At­kārtoja:

—    Mana sirds jūt. Sirds jūt…;

—• Nebaidies, meitiņ! — Andris smaidīja. — Es tevi sargāšu. Tomam, šim stražņikam, ir trīs puikas. Miķe­lim meita, bet man nekā. Tā tak nav taisnīgi, vai ne?

Satumsa nakts. Tumši egļu zari un bālgani bērzu, apšu un egļu stumbri slīdēja garām kā nakts rēgi. Pēk­šņi pēdējais zirgs skaļi iekrācās.

—    Gaļu nenopirkām, — Miķelis teica Tomam.

—           Nē, — brālis atmeta. — Visus tik un tā nepieba- rosi.

—    Ko darīsi?

Toms neatbildēja.

—    Viņi vilksies un vilksies, — Miķelis bažījās.

. — Sātani, cik nepaklausīgi! — Toms lādējās. — To­ruden pie auna nenāca, bet tagad atkal velkas.

—    Pats tak šodien sauci, — Miķelis aizrādīja.

—           Saucu, ta saucu, — Toms piktojās. — Ne jau uz mežu.

—    Par ko viņi runā? — Sarma jautāja Andrim.

—    Par vilkiem, — Andris attrauca.

Jaunava sāka drebēt. Viņa ievēroja, ka krūmos pa­tiešām šur tur pamirdz zaļganas acu uguntiņas.

—    Viņi mūs saplosīs, — Sarma čukstēja.

—           Kur nu! — Andris iesmējās. Un pēkšņi skaļi iesau­cās: — Ģer-trū-de! Ģer-trū-de! — Pēc tam nosvilpās.

—           Nesauc! >— Toms uzkliedza. Bet bija par vēlu. Liels, slaids vilks pielēca pie Andra zirga un metās augšā. Kā pa sapņiem Sarma sajuta klēpī atduramies vilka galvu. Zirgs rāvās krūmos. Meita krita, Andris viņu turēja. Abi nogāzās zemē.

—           Stāvi! Nekusties! Stāvi! Nekusties! — Toms klie­dza. Nožvīkstēja bulta. Vilks iesmilkstējās kā suns._

—    Tu šāvi Ģertrūdei? — Andris pārmetoši jautāja.

—          Kāp sedlos! — Toms nikni pavēlēja. Un piebilda: — To viņa pelnījusi, vazaņķe!

Andris uzkāpa zirgā un uzcēla Sarmu. Jaunava dre­bēja kā drudzī, bet neteica ne vārda.

Viņi jāja tālāk.

—    Kas tu esi? — Sarma pēc brīža jautāja.

—    Andris.

Jaunavāi gribējās iztaujāt, vai Andris, Toms un Mi­ķelis nav vilkači, bet bija bail izrunāt šos vārdus, tā­pēc runāja aplinkus. Stāstīja, ka viņas brālim pagajušo ziemu vilki apēduši zirgu.

—          Jā, — Andris atsaucās. — Tomam aizpērnā ziemā šinī mežā arīdzan zirgu norēja. Kad bija paēduši, Toms šos padzina malā, paņēma sedlus un mantas un stebe- rēja kājām uz mājām. Par sodu vēlāk paņēmām Ģer­trūdi. Mēs viņu izaudzinājām, bet, maita, aizbēga uz mežu. Vilcene prot uzlēkt zirgam mugurā, pārrāpties pār sētu un attaisīt staļļa durvis.

—    Vai zirgus viņi neēdīs?

—    Nē.

—    Kā tu zini?

—          Toreiz Jūci Toms atdeva tīšām, jo stallī bija četri un trūka siena.

—   Bet ja uzbrūk?

—    Neuzbruks. Zirgu spalvai ir tāda smaka.

—    Kāda?

Aizmugurē atskanēja Miķeļa balss:

—   Atkal velkas. Lien un lien…

—    Pēdas nomīda, — Toms attrauca.

—   Var uzklupt.

—    Neklups.

—    Bet ja nu?

—           Liecies mierā! Vairāk nešaušu. Šitādā tumsā pēc katra šāviena bulta pagalam. Viena jau palika Ģertrūdei pakaļā. Ko tu vēl gribi?

—    Noēdīs zirgu.

—    Lai ēd!

Kādu brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis atkal teicat