— Nu re, lien! Velkas galīgi klāt.
— Cik tuvu?
— Cik tuvu… Ja zirgam ķers aiz kajas, tad tak es vairs nepļurkšķēšu.
— Nu labi! Jāj man pa priekšu un neņaudi! — Toms apskaitās. Pēc brīža atzinās: — Jā, sātans, lien gan kā nelabais.
— Šauj! — Miķelis skubināja.
— Liecies mierā! Tas nav Pelēcis, bet Baltausis, Kucēns, — Toms pretojās.
— Nu jā. Pats vecais lēks no sāniem, no kāda krūma, — Miķelis sprieda. — Tāda ir vilku daba. Redzēsi.
— Ko tu mani baidi? — Toms apskaitās. — Pats jau tā esmu nobijies.
Kaut arī Andrim nebija visai jautri, tomēr, klausīdamies brāļu sarunā, viņš tikko spēja valdīt smieklus. Toties Sarma sēdēja aiz bailēm gluži sastingusi.
— Tu ne vella neesi nobijies, ja šitā skopuļojies, — Miķelis pārmeta brālim.
— Kas es, jods, par skopuli, ja gribu vilkam zirgu atdot? — Toms atkal apskaitās.
•— Tagad zirgu atdot nevar, Tom, — Miķelis mēģināja no citas puses. — Sarma pārbīsies. Saproti?
— Pārbīsies? — Toms brīnījās. Viņam tāda doma nebija ienākusi galvā.
— Nu jā, — Miķelis apliecināja. — Meitietis paliek meitietis.
— Tas gan, — Toms piekrita, tad atskatījās un iesaucās: — Re, Pelēcis, sātans, lien pa krūmiem! — Un pēkšņi sāka kliegt: — Nost no ceļa, maita! Mē-ēg! Mē- ēg! Vēēlc! Vēēk! Mēg! Mēg!
Skaņas bija tik baisas, ka Sarmai šķita: tūlīt sirds apstāsies un viņa nokritīs zemē kā nosalis zvirbulis. Pelēcis atvilkās atpakaļ mežā. Toms piejāja Andrim blakus un teica:
— Kāp, Sarma, manā zirgā! Es paiešos kājām. Citādi tie sātani pārāk uzbāžas.
— Es iešu, — Andris piedāvājās.
— Uzmani Sarmu! — Toms atbildēja.
Jaunava ar pūlēm pārvarēja sastingumu. Uz mirkli viņai ienāca prātā doma, ka, tikusi savā zirgā, varētu aizbēgt. Tikpat ātri šī doma izplēnēja. Mežs taču bija pilns ar vilkiem. Vilki apsargāja viņu — vilkaču gūstekni.
— Tev aiz muguras atkal lien, — Miķelis aizrādīja Tomam. '
— Lai lien, — Toms attrauca.
— Tu esi pārdrošs, brāl, — Miķelis sprieda.
—- Kad esmu taisījies par drošu? — Toms apskaitas. — Kad? Pasaki! Allaž esmu bijies un mānījies pēc vella.
— Bet tu tagad nešauj?
— Nešaušu.
— Kāpēc?
— Nedrīkst.
— Kāpēc ta nedrīkst?
— Mēs tak paši viņus atsaucām. Saprati? Est nedevām. Un tu gribi, lai es vēl šauju. Tev prāta nav ne par grasi.
<— Bet tu esi pārlieku drošs.
— Kuru reizi? Kad? — Toms jutās patiesi smagi apvainots.
— Nu, kaut vai toreiz, kad tupēji gravas viņā krastā un gaidīji kungus.
•— Ej nu, Miķeli! Katrs zaķaļēpa spirināsies, ja ļaunums grābs to aiz rīkles. Ko citu bija darīt?
— Kāpēc tagad nešauj?
— Es jau teicu: samaitāšu vilkam tikumu.
Brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis jautāja:
— Kāpēc tu ej pie Mades?
— Cst!
— Ko tu čuksti?
— Re, skaties labāk, kā Pelēcis atkal ļepato tev klāt pa krūmiem.
— Baltausis tev pašam papēžus osta. To tu neredzi.
— Baltausis ir mazs vilcēniņš.
— Divgadīgs kucēniņš, tu gribēji teikt.
— Divi gadi' vilkam nav daudz.
— Jauns un blāgs, tāpēc ij var uzklupt.
— Es viņu pazīstu labāk.
— Ne vella tu nepazīsti, lielībnieks.
— Eh, Miķeli! Tu lamājies kā kunga laiža. Ja tēvs to dzirdētu, tad …
— Kāpēc tu runā, ka vilku pazīsti? Vai tu mani pazīsti? Ko?
— Tevi nepazīstu. Kas ir, tas ir.
— Nu re!
Brāļi vēl kādu brīdi bārās, tad sāka runāt par pirku* miem un jauna nama celšanu.
Lēca mēness, un mežs kļuva gaišāks. Varēja labāk saredzēt vilkus, kuri ložņāja pa eglaini. Beidzot parādījās purvs. Brāļi apklusa. Cilvēka balss skaņas, kuras atturēja vilkus, vairs nebija vajadzīgas.
Vilki aizrikšoja pār purva klajumu, kas mēnesnīcā vizēja balts un vientulīgs. Viņu bija pavisam astoņi. Tumšie stāvi uz sniega labi izdalījās. Zvēri gāja rindā cits aiz cita. Andris brīdi vēroja šo skatu, tad atliecās un teica Sarmai:
— Vai nav skaisti? Kāda daiļa nakts! Un, re, kāds meža karapulks soļo!
Meita pavērās uz tuksnesīgo, baigo ainavu ar klajumu, aiz kura tālu, tālu pašā debesu pamalē kā melna, robota siena stiepās mežs, un sirds viņai atkal sažņaudzās. Vēl tālāk jājējiem tieši pretī slējās kokiem apaudzis kalns. Nevienas mājas, tikai zilbalti bezcerīgs purvs ar sīkiem, retiem bērziņiem, vilkiem un meži, meži… Nāca prātā vecāsmātes vārdi: «Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.» Tā bija sena dziesma par siriķiem vai ceļa laupītājiem, kas nozog ziņkārīgu jaunavu un padara to par savu melno darbu līdzzinātāju.
— Tur ir mūsu mājas, — Andris rādīja uz pretējo krastu.
— Mājas?! — jaunava brīnījās.
— Jā.
— Baļķu istabas?
— Jā.
Zirgi leni kāpa salas krastā, gurušā solī gāja cauri retajam priedulājam. Koki meta garas, aukstas ēnas, kuras klusi nāca pretī, lēni slīdēdamas pa Ziemeļmātes paklāju. Zirgiem zem kājām vizēja saltas, sīkas sniega zvaigznītes.
Sarma atskatījās. Toms nāca aiz muguras. «Viņam pie čabatām piesieti aļņa nagi,» Sarma atcerējās. Vīrs soļoja viegli, nejuzdams nekādu piepūli. Aiz viņa krūmu zaros dejoja pelēki, lēni ložņājoši ēnu gari. Pēkšņi priekšā iekliedzās kāds vientuļš nakts putns. Tālumā nodūdoja kliedziena atbalss.
«Ak dievs!» Sarma domāja. «Kad brālis pirms diviem gadiem dzenāja tuvējā mežainē savādo vīru, kas pie kalēja bija pasūtījis bultu uzgaļus un elles kruķu dzelžus, man nenāca ne prātā, ka tas varētu būt vilkatis. Neviens neiedomājās, ka zirgi un cilvēki varētu staigāt uz aļņa nagiem. Ak dievs! Un vilki kā suņi viņiem tek līdzi. Ak, māmiņ! Es esmu pazudusi! Neviens nesapratīs! Neviens neuzminēs! Neviens neticēs! Es pati neticēju, ka reiz satikšu vilkačus.»