— Tūdaļ jāaiznes mežā auns, — Toms ierunājās. — Lai draudziņi atkopjas.
— Kas zina, bulta varbūt vēl Ģertrūdei dibenā, — Miķelis sprieda. — Jāizvelk.
«Re, rūpējas par vilkiem kā par suņiem,» Sarma domāja. «Šitie zvēri mani sargās, nelaidīs projām.»
Priekšā parādījās tumša, augsta sēta un apsniguši māju jumti. Tādas sētas drīkstēja būvēt tikai ap muižām. Toms piegāja Sarmas zirgam pie galvas. Tas apstājās soļus četrus no sētas. Nekur nemanīja ne vārtus, ne ragavu ceļu. Andris iekliedzās ūpja balsī. Pēc brīža virs asajiem sētas mietu galiem pavīdēja sievietes seja un pazuda. Līdzenā sēta kādā vietā sasvērās un slīdēja uz iekšpusi. Resnais viru baļķis griezās klusi un līdzeni, Sieviete pasvieda divus vieglus balsta steķus, uzslēja vārtu viņā pusē stabu ar tītavām un sāka griezt ratu, kas pāri skritulim vilka virvi. No pagalma puses augšup cēlās plata, piecus soļus gara laipa un nolaidās uz steķiem viņpus vārtiem. Tāpat pacēlās un nolaidās otra laipa. Laipas Toms saspieda kopā un nostiprināja ar sprūdzeņiem. Pa izveidoto ceļu zirgi un cilvēki iegāja pagalmā, neatstādami sniegā nekādas pēdas tuvāk par pieciem soļiem no sētas.
Kamēr vārti vēl nebija aizvērti, gūstekne pēdējo reizi palūkojās atpakaļ, kur aiz sīku eglīšu galotnēm bija redzami balti tīrumi, bet pakalnā kails ozols un aiz tā bērzu birze. Pāri šai pasaulei lējās pelēcīgi sudrabaina mēness gaisma kā smeldzoša, sērīga dziesma.
— Ak dievs! — Sarma čukstēja. Un pēkšņi skaļi iesaucās: — Ak, palīdzi, Jēzu Krist, tu lielais dieva dēls! Ak, visužēlīgais Jēzu Krist! Palīdzi!
Toms izbrīnījies brīdi raudzījās viņai sejā, tad nicīgi un biedīgi pasmaidīja, pieliecās un skarbā čukstā teica:
— Sarma! Mūsmājās tu labāk Jezupu un Kristapu nepiemini. Te kungu ložņu nav. — Un piebilda: — Vakars vēls. Bērni guļ.. .
Jaunava spīvi vērās vilkatim sejā. Bet tas, savu pasacījis, par viņu vairs nelikās zinis, veda zirgus uz stalli, klusi runādamies ar lopiem. Andris ņēma līgavu pie rokas un aicināja uz istabu. Divas sievietes, tērpušās baltos aitādas kažociņos, nostājās abpus durvīm. Sarma ievēroja, ka viena bija ļoti jauna, bet otra ļoti daiļa. Vecākā mīļi pasmaidīja. Pamirdzēja balti, līdzeni zobi. <Kā jau vilcenei,» jaunava ļauni nodomāja, nepamanīdama smaida mīlīguma un kautruma. Tad klusa, laipna balss vēstīja:
— Nācr, māsiņ, mūssētā, mēs jau tevi gaidin. gaidām. Mēņess meta zelta tiltu, zvaigznes piņa dzīparīšus.
Un otra — bērnišķīgi dzidra balss atkārtoja:
— Nāc… māsiņ, mūsu pulkā adarotas darināt, cauri mūžiem, cauri laikiem vecas dainas daudzināt… Laima ceļu sacilpoja deviņiem līkumiem, lai es rakstu laimes svārkus trejdeviņiem dzīpariem ..,
Pavērās durvis. Iznāca vecāka sieva ar grumbotu, labsirdīgu vaigu, pelēkām, skumjām acīm, turēdama māla krūzi aiz slaidi liektas osas, un pievērsās Andrim:
■— Dzied un līksmo, tautu dēls, tava reize pienākusi Bēdz flo-melnās veļu pūces tautu meitas istabā.
Tad nopūtās un runāja Sarmai:
— Attek klusa daiļaviņa ziemas laikā aukstā, baltā — uguntiņu kurināt, siltu namu darināt.
Madara pasniedza jaunavai piena krūku.
— Dzer, meitiņa, vienu malku, būsi nama kopējiņa. Dzer, meitiņa, otru lāgu, būsi Māršas kalponīte.
Sarma dzēra. No sieviešu laipnajiem vārdiem un sejām viņa bija gluži apjukusi. Pēc drūmā meža, vilku tuvuma un vīru saltuma piesmirkušajām valodām svinīgā un sirsnīgā sagaidīšana viņu pārsteidza. Atkal modās cerības.
— Kur tu tādu mīļu meitu sameklēji? — Madara vaicāja Andrim.
— Tirgū, — puisis bikli atbildēja.
Pēkšņi Sarma metās uz priekšu un apkampa Madaru.
— Sgrgi mani, māmulīte, mana sirds ļaunu jūt: te it visi vilkiem rada, es viena — vagaram.
Madara noglāstīja jaunavai vaigus un skumji pasmaidīja.
— Nesabaidies, tautu meita, ne jau vilciņš ļaunu vēl; auna gaļa tam maizīte, āsintiņš — alutiņš. Ļauni ļaudis, labi ļaudis — kā to domu izdomāt? Ļauni nīd dievsu- nīšus, labi — ļaunus vagarīšus.
Sarma aizvēra acis, atrāvās no Madaras un, seju novērsusi, sērīgi" jautāja:
— Teic jel tiesu, sveša māte, vai redzēšu māmuliņu? Ceļā vilki, lieli meži, apkārt augsta mietu sēta.
— Nebēdājies, ļaudaviņa, — Madara atbildēja. — Pati būsi māmuliņa.
Sarma smagi nopūtās. Nepalika nekādu cerību. Madara noglāstīja viņai matus un vedināja istabā.
Telpa bija gaiša un plaša. Dega divi skali un divas vaska sveces. Uguni uzraudzīja baltmatu puisēns. Aiz krāsns karājās divi šūpuļi. Virs bērnu lāviņām siena bija apklāta ar aļņa ādu, lai mazajiem virsū nepūstu vējš. «Gluži kā vecbajāra Lekša kambarī,» Sarma nodomāja.
Jaunava grasījās jautāt, vai vilkači neturēs viņu ieslodzītu, bet mēle neklausīja. «Lai paiet laiks, lai attopos,» viņa domāja. «Ja visu uzzināšu pirmajā vakarā, kas zina, aiz šausmām nomiršu.»
Ienāca Miķelis. Mīļi uzsmaidīja Ancei, atlocīja sedlu maisam galu un vilka ārā pirkumu. Pacēla pret gaismu kulīti ar griķiem un nolika uz galda.
— Šie ir Sarmas tēva audzēti.
Meita raudzījās uz pelēkajiem graudiem, kuriem vēl šorīt bija pieskārušās tēva rokas un liekšķere; gribējās piekļaut tiem seju un raudāt. «Vai šonakt es jau kļūšu par vilkača sievu?» viņa domāja. Asaras sāka ritēt pār vaigiem, sveša, neredzama roka aizžņaudza kaklu. Bija žēl visu: gan mātes un tēva, gan sevis un pat palaidnīgā brāļa, kas, kungu samācīts un saldu solījumu samānīts, kļuva par nežēlīgu, nīstamu vagaru, ļaužu mocītāju.