Vecā Vilkaciene, tā Sarma domās dēvēja Madaru, kopš tā bija atteikusies viņai palīdzēt, klusi pienāca, apņēma roku ap pleciem, veda uz savu kaktu, pārmetoši vērsda- mās pret pārējiem: .
— Līgaviņa raud, bet jūs tērgājat par pirkumiem. Kauns! Andri, pasaki siltu vārdu savai tautaviņai. Noglāsti viņas zeltainos matus, puisi!
Andris nostājās Sarmai blakus, nezinādams, ko iesākt. Tad pieliecās un čukstēja:
;— Sargāšu tevi kā . . . Sargāšu no ļauna.
— Līdz derībām tu mitināsies manā kaktā, — Madara teica. — Vasarā vīri uzcirtīs jaunu namu, tad dzīvosiet kā kungi. Iesākums vienmēr ir grūts.
Rāmie vārdi Sarmu nomierināja. Bet visvairāk jaunavai patika ziņa, ka tomēr būs īstas derības. Un līdz tam laikam viņa gulēs pie vecās vilkačas.
Nākamajā dienā Madara izrādīja Sarmai Adarotu audumus. Dažus no tiem meita bija redzējusi, bet nezināja, no kurienes tie nāk.
Redzēdama jaunavas nevērību pret aužamajām rotām, Madara atsala, kaut gan pati juta, ka nav īsti taisnīga. Kad viņa tālāk stāstīja un rādīja citus rakstus, ierunādamās savā svinīgajā dainu valodā, Sarma par jaunu kļuva vērīgāka.
— Es pazinu saules meitu pēc košiem lindrakiem: viscaur sķujas, papardites, aplīk saule rotājās.
Tā bija zaļganīgu rakstu linu drāna ar saules rotu gar malām, paredzēta karstam laikam.
— Vecos laikos nāca sutīgas vasaras, tad šādas drānas nēsāja daudzi, — viņa stāstīja. — Sevišķi jaunas meitas.
Ance un Guna pie "drēbju - izrādīšanas vienmēr bija klāt. Ari mazie puikas ausījās un priecēja acis. Nekad šī prieka nebija par daudz. Ance un Guna zināja, ka viņām kādreiz teiktais tāpat būs jāstāsta savām meitām un vedeklām, jāatkārto šie vārdi daudzas reizes, lai neaizmirstos, lai nesajuktu sakāmais, tāpēc viņas klausījās vērīgi. Vienīgi Sarmai prātā bija ne tādas domas…
Pēc drēbju izrādīšanas Madara no slēptuves atnesa šķirstiņu. Tur glabājās aproču gredzeni un sudraba saktas. Tik daudz sudraba vienā vietā Sarma redzēja pirmo reizi.
— Tas ir sirmu gadu mantojums, — Madara vēstīja. — Katrai rotai savs liktenis un vēlējums. Re, — viņa pacēla izrakstītu saktu, — te iezīmēts gadu skaits, kad piedzima mūsu vecmāmiņu un vectēvu pirmais vectēvs. Toreiz siriķi apkāva ļaudis un mājas nodedzināja, tāpēc agrāku atmiņu nav.
— Cik daiļa sakta! — Sarma iesaucās.
Madara apklusa. Ance un Guna nepakustējās. Arī puikas stāvēja klusu kā pelītes.
— Tev es to nedrīkstu dāvāt, — Madara teica. — Tai jāpaliek pie manis, kamēr paaugsies Ances meitas līdz precību vecumam. Saktu manto Lūsalu dzimtas mazmeitas no vecmāmiņām, lai nezustu dzīves pavediens. To nēsāt nav brīv nevienam . . .
— Bet Andris? — Sarma iekārīgi jautāja.
Madara palūkojās uz jaunavu skadrām, sausām acīm. Atbildēja lepni un skumji:
— Šo māju ļaudis mantu un rotu dēļ nekad nav zaudējuši prātu un godu.
Guna pavilka sāņus nosarkušo, apvainojušos jaunavu un iečukstēja viņai ausī:
— Andris nav Madaras dēls. Viņš ir svešinieks šajās mājās, tāpat kā mēs.
Jaunava apjuka. Madarai kļuva viņas žēl. Viņa pacēla krāšņu saktu un teica:
— Šo es tev dāvāšu, kad pienāks laiks. Tajā ir mūsu cilts zīme — saule un egles. To darināja mana vectēva vectēvs, kad mūsu dārzā nosala pēdējās bumbieres un saldābeles.
Lai gan Sarma bija vagara māsa un viņas tēvs leidas vīrs — zemnieks, kas klaušu vietā maksāja naudu, tādu krāšņu sudraba rotu viņa turēja rokā pirmo reizi. Sakta svēra apmēram pusmārciņas un bija izrotāta ar krāsainām pērļu actiņām, kas mirguļoja kā mazas saulītes.
Madara vēroja Sarmas prieku ar skumjām acīs.
— Nelīksmo pirms laika, — viņa teica. — Arī šai rotai līdzi iet liktenis. Saktai vienmēr jāpaliek šajās mājās, to nedrīkst dāvāt cilvēkam, kas šajās mājās nedzīvos.
Sarma sadrūma. «Ko tā vecene lepojas!» viņa domāja. «Šajā vientulīgajā meža būdā dzīve būs sērīga kā vēja gauda un šaura kā rijas krāsns spelte… Ko viņa vēl lepojas? Ar ko? Ar dārgām saktām, kas nevienu ne- priecēs? Muļķe!» Un jaunavas sirdi sagrāba vēl smeldzīgākas ilgas pēc mājām. Bet viņa bija kļuvusi gudrāka un to vairs neizrādīja.
Piektā nodaļa VILKAČA SAGŪSTĪŠANA
Kungs sapratis, ka viņa priekšā stāv pats lielais vilku ķēniņš.
Vecu ļaužu teika
Sarmas un Andra derību diena iekrita ziemas saulgriežu svētkos. Kāzu izrīkošanu uzņēmās vecā Adarotu saimniece Madara. Toms no savas puses iecerēja uz kāzām atvest Pauru Ansi ar sievu un meitiņu.
Purvi no saluma skanēt skanēja. Ja neuzsnigtu pārlieku biezs sniegs, ciemiņus atrautu pa taisno pāri upei cauri silam lejpus lielā bebru dambja, kur citā laikā nevarēja ne kāju spert. Tādam ceļam bija divi labumi. Pirmkārt, tas bija īss. Otrkārt, tur braukdams, Ansis īstā ceļa tā arī neuzzinātu, jo citā laikā mežs nebija pārejams.
Divas nedēļas pirms svētkiem sals atlaidās, no vakariem atskrēja valgans vējš, nesdams pelēkus un melnus padebešus. Dienas ātri satumsa, nomākdamas gan vilkačus, gan zemniekus, gan muižas ļaudis. Kuru katru brīdi draudēja sagriezties sniegputenis. «Nāk vilkača laiks,» teica vecais Repulis. Neviens nesaprata, kāpēc sniegs vēl kavējas. Toms vēroja debešus, ostīja gaisu un īdzīgi rūca. Kāzu rīkošanai trūka trauku. Pamazām vien bļodas un krūzes bija saplīsušas. Jaunas līdz šim neviens nebija iegādājies.
No Anša viņš uzzināja, ka tās var dabūt tuvējā krogā pie Briņķu muižas. Kāpēc gan meklēt tālumā? Jo tālāks jājums, jo briesmu ceļā vairāk. Krogā iet visādi ļaudis . ..