Priekšpusdienā, kad jau laidelējās vieglas, retas pārslas, Toms ar Andri rausās zirgos un devās pa īso ceļu pāri aizsalušajām slīkšņām, garām purva līčiem uz Briņķu muižas zemnieku tīrumiem un jaunaudzēm. Kroga tuvumā jaunmeža ielokā aiz paugura jātnieki apstājās. Toms atdeva Andrim stopu un zobenu, iecirta padusē maisu trauku nešanai un devās uz krogu pēc pirkuma, Tobrīd pa ceļu uz muižas pusi aizbrauca vientuļš pajūgs noplukušās bezatzveltņu ragavās. Pie kroga stāvēja divi zirgi, abi zemnieku lopiņi: viens baltenis, otrs pelēcītis. Abi apsegti ar lupatu segām. Viens kaut ko maisā ar muti meklēja, otram maisa nemaz nebija. «Vellu, kur labi šitā atstāt savu ādinieku un ieiet kroga istabā bez baiļu», Toms smeldzīgi nodomāja. «Slēpšanās un meža dzīve nav man pa kaulam.» Tad atminējās muižas pārestības, nodevas un klaušas un nospļāvās: «Slikti ij tā, ij tā.»
Ja viņš, ieiedams krogā, butu vēlreiz atskatījies, tad redzētu, ka pāri kalnam no muižas puses pārjāj divi jauni vīri — stražņilci. Bet viņš neatskatījās, jo domāja savu domu.
— Alu nedzersi? — krodzinieks noprasīja, kad Toms bija pateicis savu vajadzību. Un paskubināja: — Iedzer, puis, tikām es bļodas sabāzīšu maisā.
Toms mirkli šaubījās. Ij miezītis vilināja, ij pasēdēšana, ij izdevusies prece to prasīja.
— Labi, saimniek, — viņš teica.
Krodzinieks ielaida vienu pilnu kausu.
— Cik jāmaksā?
— Vai pirmo reizi dzer? — krodzinieks brīnījās.
Toms saviebās.
— Es no viņmuižas ..,
— Ha! — krodzinieks iesmējās. — Kaulaišu Krišs no viņmuižas. Ko?
Tomam pēkšņi kļuva neomulīgi. Viņš pataustīja kažoka stūri. Nūja, tur nebija zobena. «Jāsēd vien mierīgi,» viņš nodomāja. «Ko šis viens man izdarīs?»
Šajā brīdī pa durvīm ienāca divi jauni puiši — straž- ņiki. Piegāja pie steķa — biezu dēļu galda uz krusteniskiem balstiem-.
— Pa kausam? — krodzinieks jautāja.
Toms pamanīja, ka uz viņu savādi pablenž kaktā sēdošais zemnieks. Atskatījās arī pie steķa stāvošie ienācēji.
Toms pieceļas, nolika tukšo kausu uz mucas un sniedzās pēc bļodu maisa.
— Pagaidi! — krodzinieks teica. — Cik bļodu prasīji? Desmit?
— Jā.
— No kādas muižas? — laipni pajautāja viens no ienācējiem.
Toms paņēma maisu, nolika naudu un, ne vārda neteicis, devās uz durvīm. Krodzinieks piesteidzās pie sprū- deņa un aizgrūda aizbīdni ciet. Toms paskatījās uz logu. Tas bija pārlieku mazs. «Sapinos kā vista!» nodomāja. «Nāvīte sveicina.» Viņš grasījās ķert pēc naža, kad pamanīja, ka stražņiks izrauj no maksts zobenu.
— Traks, kas traks! — Toms brīnījās, uz zobenu vērdamies. ■— Kam tev tāds liels nazis? Liec atpakaļ! Man bail, ka nesagriezies.
Pie galda sēdošie zemnieki iesmējās.
— No kādas muižas? — zobena turētājs vēlreiz jautāja.
— Muižas man nav, — Toms atbildēja un atkal griezās uz durvju pusi. Krodzinieks, to manīdams, iebāza aizbīdnī ķīli.
— Vedam uz Briņķiem, — otrs sargs teica un pievērsās krodziniekam: — Tu viņu pazīsti?
— Pirmo reizi redzu, — krodzinieks skaļi attrauca, pamāja ar galvu un viltīgi piemiedza aci.
133
Vienu brīdi zobena turētājs pienāca tik tuvu, ka Toms bez bēdu būtu viņu sadūris, pirms viņš atjēgtos, bet Vilkatim pēkšņi kļuva puiša žēl. Kā lai tādu dur? Māte mājās gaidīs, kas zina, varbūt ij sieva, ij bērniņi. . . Kamēr Toms minstinājās, otrs vīrs sagrāba viņu no mugurpuses aiz piedurknēm, un zobena turētājs veikli apčamdīja jostas vietu. «Lai čamda,» Toms sprieda. «Nepretošos, tā
5", — 939
mazāk meklēs. Neatradīs.» Tā arī bija. Vīrs atliecās un jautāja:
— Kur nazis?
— Kāds nazis?
— Duramais . . . Neizliecies par aunu.
— Palika mājās.
— Nemelo?
— Aiziešu pakaļ…
Pēkšņi vīrs veikli uzmeta Tomam uz vienas rokas elkoņa cilpu, zibenīgi apsēja galu ap otru roku un savilka saiti ciet aiz muguras. Toms mēģināja atliekt plecus, bet nejaudāja. Plaukstas stāvēja brīvas, bet tas maz ko līdzēja, jo aizsniegt viņš varēja tikai savu dibengalu.
— Cilvēki, ko jūs darāt? — Toms bēdīgs grozīja galvu.
Vīri nedaudz sakaunējās. Zobeņnieks apjautājās sējējam:
— Nesavilki par stīvu?
— Nē, nē! — tas attrauca. — Ejam!
— Pag, pag! Podi, podi! — Toms iesaucās un dzīrās iet pie maisa.
— Podi paliks pie krodzinieka, — stražņiks paskaidroja.
— Tie ir mani. Es samaksāju, — Toms ietiepās.
— Nāksi atpakaļ, paņemsi. Ej!
— Pag, pag! — Toms turējās pretī.
— Kas ir?
— Līzei pasacīšu.
— Kādai Līzei?
— Nu, Līzei. . . Viņa izbīsies, ka es tā . . .
Stražņiki iesmējās. Viens sakampa Tomu aiz kažoka un stiepa uz durvju pusi, tad pēkšņi apstājās un izvilka no kažoka stūra pagaru durekli.
— Teica, ka naža nav! — stražņiks pavēstīja bargā, pārmetošā balsī, atrasto ieroci saujā svārstīdams.
— Tas ir cūku dūcis, muļķi! — Toms dusmīgi atcirta.
. — Vai dūcis nav nazis? — stražņiks vīpsnāja.
— Kas par nazi? Nazis ir nazis, bet dūcis ir dūcis.
Stražņiki noglabāja nazi, savilka ciešāk gūstekņa elkoņu saites un izgrūda viņu pa durvīm pagalmā. Ap roku saitēm apmeta virvi. Otru galu piesēja pie sedliem. Viens jāja pa priekšu, otrs ar vaļēju zobenu aiz muguras. «Nu jau ir sliktāk,» Toms nodomāja. «Kur spruksi?»
Pa ceļam līdz muižai neradās nekāda iespēja uz glābšanos. «Vella būšana!» Toms pie sevis lādējās. «Ko bij krogā līst!»
Bikšu pakaļkabatā glabājās mazās vilku dūkas, bet pie tām šobrīd nevarēja tikt •— kažoks priekšā. Turklāt — kāda jēga no dūkošanas, ja nebija Ģertrūdes? Tā dzirdētu, pati atnāktu, ij palīgus atvestu.