To visu atminēdamies, saīdzis par nepatīkamo šķūti, saimnieks nikni uzbrēca neatlaidīgi rejošajam Taksim:
— Mierā, suņa ļurba! Klaudz tavu klaudzēšanu!
Suns nokaunējās un uz brīdi apklusa. Vilks pa to
laiku pārlēca pāri lielajai kupenai un apsēdās pašķūrē starp kūts sienu un sniega valni.
Pēc brīža no istabas iznāca Teņa sieva un teica:
— Paveries, Tenci, vai nav no sila izbridis ulpis. Suns tā pa pliko neblankšķētu.
Tenis, protams, sievai paklausīja un pārlūkoja kūts- pakaļas klajumu. Tur ij zaķa nemanīja. Pelēcis šajā brīdī jau sēdēja pie pašas kūts sienas, paslēpies aiz kupenas, un, piespiedis dibengalu pie baļķa, klausījās, kā kūtī bikli mīņājas un tramīgi murmulē aitas. Tā viņš tur tupēja un gaidīja, līdz suns puslīdz pierima, pierada pie viņa klātbūtnes un ļaudis pie suņa vankšķēšanas.
Laiciņu pagaidījis, zvērs ņēmās kast sniegu. Strādāja uzmanīgi, ik pēc mirkļa apstādamies un ausīdamies. Kūtī noīdējās un nopūtās govs, urkšķēja cūcēns, nočīkstēja durvis, kad tur iegāja sievietes. Tās slauca govis, pļāpāja, rāja lopiņus par tramīgumu un klusi dziedāja.
Vakara vēlumā, kad Teņa tēvs, vecais Gaigals, zvaigznēs lūkodamies, devās pēdējo reizi apraudzīt zirgus, ieliet viņiem silē ūdeni un iebāzt redelēs sienu, Pelēcis jau rakās Zem kūts pamatnes baļķa. Sasalusī smilts grūti padevās, bet lielais, izsalkušais zvērs plēsa un plēsa, līdz nagi un mute sāka asiņot. Tad uz brīdi aprima, apstaigāja pagalmu, aplūkoja kūts durvis. Manīdams vilku tiešā tuvumā, Taksis pūnē aiz izbīļa drebēja un klusēja, toties citlaik rāmās govis sāka mīņāties, šņākt un pat klusi iemaurojās. Pelēcis atgriezās pie rakuma un ņēmās grauzt aptrupējušo pamata baļķi.
Nakts otrā pusē vilka deguns pirmo reizi brīvi ienira aitu aizgaldā un ausis skaidri uztvēra lopiņu elsas. Zvēra spēki dubultojās. Pacēlis uz pleciem redeles, viņš ielīda dzīvās gaļas kambarī.
Divas dūšīgākās aitas tūlīt pārmetās pāri aizgaldam pie govīm, kuras aiz šausmām īdēja, bezjēdzīgi klanīja galvas un raustīja saites. Arī citas aitas lēca, bet stenēdamas krita atpakaļ un klusi mēkšķēja. Cūka, vilku jauzdama, gulēja kā sastingusi, pat ausi nepakustināja.
Pelēcis nokoda lielo aitu, bet nespēja laupījumu ne izstumt, ne izvilkt. Tad atstiepa beigto sāņus, uzmetās jāšus mugurā pagājušās vasaras aunam un, pieturēdams to aiz kumbra, dzina uz alu. Jērs iekrita caurumā un žēli ieblējās. Pelēcis sakampa viņu aiz pakaļkājas. Au- nelis rāvās uz priekšu pretī brīvībai. Ielēca kupenā. Vilks izlīda no kūts, sagrāba laupījumu aiz kakla un Uzsvieda sev uz pleciem.
Pelēcis brida pa dziļo sniegu ar aunu uz muguras, pa ceļam mezdams viltīgus lokus. Kad nokļuva pie Liveņu purva, austrumu pamalē jau modās rīta sārtums, asi iezīmēdams debesīs drūmas, zilgi melnas mākoņu strīpas no Egļu kalna līdz pat plašajam tīreļa klajumam. Mākonis dzīrās, bet nespēja aizsegt satraucoši mirkšķinošo rīta zvaigzni.
Purva salas krastā vilks izbrida uz aļņu takas un apstājās. Zvēram šķita, ka gaisos iedrebas alkana, dobja dzīru gauda un visa pasaule pārlējās ar asinīm. Bargajās ziemās bieži ausa šādi sarkani rīti, mulsinādami zvērus un cilvēkus. Tas notika tālab, ka aizsalusi Baltijas jūra netvaikoja, bet no tāljūrām atpūstie ūdens garaiņi sakāpa augstu debešos, radīdami krāsainas gaismas spēles.
Blāzma atmirdza sniegā, purva salas priežu stumbros un vērta piekalnes kupenas spīganīgi zilgas, kā saltsārtā marmorā iztēstas. Tikko jaušama vēsma trīsināja purva bērziņu smalkās balttāšu bārdiņas. Egļu kalna koku zaros sēdēja sirmas, trejdeviņus saullēktus pieredzējušas sniega kodaļas. Piekalna gravā vai Bebru slīkšņas krasta eglēs savā skarbajā mēlē ķērca vientuļa vārna.
Pelēcis brida uzmanīgi. No jēra kakla tecēja sīka asins urdziņa un, sajaukdamās ar siekalām, sasala pie vilka apakšlūpas spalvām sārtās lāstekās.
Pēkšņi zvērs saausījās. Eglīšu pudurī slēpās pelēkbār- dains vīrs, kuru vilks bija vairākkārt redzējis. Ģērbies baltā aitādas kažokā, tas tur sēdēja, pavirši piesedzies ar zariem. No baltās jērenes apakšas vērās dzeldīgas acis. Zvēra soļi kļuva uzmanīgāki, krūšu muskuļi saspringa un notrīsēja, dzeltenbrūnās acis cieti nozibsnīja.
Vīrs vēroja, kā jēra kājas kuļājas nesējam gar abiem sāniem, kā pie katra soļa nasta nedaudz šūpojas, lai gan Pelēcis soļus spēra gaužām liegi. Kad vilks ar nastu pazuda biežņā, sēdētājs piecēlās un devās aplūkot pēdas, pielika tām skalu, atzīmēja garumu un platumu. Vīra seja bija barga, pelēkās acis saltas.
Egļu jaunaudzē, kur sniegs bija seklāks, Pelēcis nolika jēru zemē, pretī iznākušajai Dzeltenacei pie priekš- ķepām. Auns vēl nebija īsti beigts, tikai aizžņaugts un pamatīgi nosalis. Vilcene brīdi lūkojās uz lopiņa nevarīgajām galvas kustībām, tad apostīja Pelēci un iesmilkstējās. Tēviņš par atbildi nožāvājās, atvērdams lielās, sarkanās sprauslas, tad atkāpās un nogūlās sniegā uz vēdera, rāmi nolikdams galvu uz priekškājām,
Visu laiku, kamēr Dzeltenace ņurdēdama plēsa aunu un lieliem kumosiem rija gaļu, Pelēcis, acis aizvēris, klausījās tīksmajās skaņās.
No reibās apmātības Pelēcis atjēdzās, kad Dzeltenace jau krimta pēdējos kaulus. Pietrūkās un lēni piegāja pie mielasta paliekām. Vilcene atkāpās.