137
— Kas tu esi? — viņš rāmi jautāja.
5 — 939
Toms saviebās. Trijos mežā pavadītajos gados viņš bija atradis klanīties kungu priekšā. Tas, šķiet, šoreiz nenāca par labu, bet viņš tur nespēja nekā līdzēt, jo iekšējais lepnums turēja augumu taisnu kā nostieptu.
— Cilvēks, — Vilkatis atbildēja.
Kungs saknieba lūpas un tikko jaušami pavīpsnāja.
— Kur dzīvo?
Toms atminējās, ka pratis kādreiz mānīt kungus ar veiklu mēli un muguras liekšanu. Uzmeta īsu skatienu Felsbergam. «Ja šoreiz locīšanās līdzētu, lietas labā būtu jāpaklanās,» viņš prātoja.
— Kaulaišos, kungs.
Pelēks, neizdibināms skatiens skāra Felsbergu. «Sis vīrs tiešām tāds kā mežainis,» viņš nodomāja. «Pēc acīm var jaust, ka viņa domas klejo citur.»
— Kāda kunga daļā tu dzīvo?
— Lielkunga . . .
— Kāda lielkunga?
. — Paša lielākā.
— Nosauc viņa vārdu.
— Nedrīkst.
— Kāpēc?
— Nezinu.
«Vai viņš ir muļķis vai viltnieks?» Felsbergs domāja,
— Bauri spriež, ka tu esot vilkatis, — kungs teica.
Toms klusēja. Viņam šis kungs nepatika. Pārāk viltīgs
un glums. «Lēti piemānīt nevarēs,» viņš domāja. Vēlreiz uzmeta taujātāja bālajai pierei ašu skatienu. Šķita, kunga sejā pavīd apvaldīts ļaunums.
— Kāpēc neatbildi?
— Tu nekā neprasīji, — Toms sausi paskaidroja.
Kungs saviebās. Viņa zemnieki, kaut arī pēdējā laikā
izlaidušies f kā teļi, nekad tā neiedrošinātos runāt. Neizskatās ne dusmīgs, ne apvainots, tomēr tā atbild. Savādi, savādi…
— Vai tu dzīvo mežā? — kungs jautāja tikpat mierīgi un māksloti laipni kā iepriekš. Un skaidrības labad piebilda: — Pie vilkiem?
Toms izlikās nedzirdam. Viņa urdīgais skatiens pārslīdēja no durvīm uz logu. Apstājās pie ieroču statņa. Viņa pleci pēkšņi sagriezās. Vīrs skaļi nopūtās. Felsbergs vēroja viņu ziņkāri kā bērns svešādu vaboli, palūkojās uz ieroču statni, pavīpsnāja. Bet gūsteknis vairs nelikās par
to ne zinis. Skatiens sastindzis vērās tālumā, it kā redzētu cauri sienām. Un Felsbergs šajā mirklī pirmo reizi pamanīja, ka no svešinieka dveš kaut kas mistisks, neskaidrs, ko nevarēja nekādi izprast un vārdos izteikt, bet kas atstāja jūtamu ietekmi uz prātu. Arī spīvais, it kā citā pasaulē nogrimušais skatiens bija mulsinošs. Kungs atcerējās jaunībā redzētu no meža atvestu ievainotu vilku. Zvērs bija sasaistīts, nevarīgs, bet acīs viņam nepazuda meža brīves atspulgs. Šķita, ka svešā dzīvība ar savu iekšējo būtni atrodas citā — tālā pasaulē. Skatienu nebija iespējams uztvert, piesaistīt sev vai apjēgt iekšējās izjūtas un nākamā mirkļa nodomus. Zēna pastiepto koku vilks kampa brīdī, kad to vismazāk gaidīja. Citkārt vispār nelikās ne zinis. Jau toreiz mazais Gotfrīds nespēja atraisīties no domas, ka ievainotais meža suns ir lepns, gudrs un viņu nicina.
— Vai tu esi vilkatis? — Felsbergs jautāja.
Toms palūkojās kungam acīs skarbi un dzēlīgi, nodomāja: «Kundziņš tak laikam baidās no vilkačiem.»
— Piedzimu par cilvēku, — viņš klusi atbildēja, atvilkdams un saspiezdams stabuļu plēšiņas, kas atradās bikš- dibena kabatā.
Kungs, protams, stabuļu skaņu nedzirdēja. Stražņikam, kas stāvēja aiz durvīm, gan ausīs uz mirkli iedūrās tāda kā asa sāpe, bet viņš nesaprata, no kā tā ceļas.
— Kā tev vārds?
— Kaulaišu Krišs.
—■ Kad tu kļuvi par vilkati?
— Ko?
—■ Kad pārvērties vilkatī?
— Nedzirdu.
— Ko tu nedzirdi?
— Tevi nedzirdu, kungs.
— Varbūt likt tev uzskaitīt piecdesmit?
— To nedrīkst!
— Kāpēc?
— Pods vārīsies,
— Kāds pods?
—r Tas pats …
— Neāksties! — Felsbergs pacēla baisi. — Atbildi kārtīgi!
5*
139
Toms saviebas un paspēra pussoli uz priekšu. Kungs satrūkās. Grasījās kliegt, lai Krišs stāv uz vietas, bet no
kaunējās par savu bailīgumu un neteica ne vārda. Pēc brīža jautāja:
— Vai tev pieder lielas mājas?
— Lielas un kaulainas . ..
— Tālu?
— Tēvu birzē.
— Vai pie durvīm tev vilki sanes kaulus?
— Apkrimstus . . . Asiņainus … Pa naktīm.
— Cik tev gadu?
— Pieci simti.
— Cik?
— Pieci simti.
— Vai tās bija tavas pēdas?
Vīrs izlikās nedzirdam.
— Pagājušajā rudenī pie Dziļūdeņa bija vilkača pēdas. Vai tu tur gāji?
— Ko?
— Vai pērn pie Dziļūdeņa staigaji?
— Nedzirdu, kungs.
— Kāpēc nedzirdi?
— Tāpēc, kungs.
«Viņš jāsadusmo vai jānobaida,» Toms sprieda. «Ja liks pērt, rokas atsies, tad belzīšu un diebšu … Bet, ja nobīsies, arī labi, vairs nebūs tik viltīgs.»
Felsbergs saprata, ka tagad vajadzētu izpildīt draudus un likt spītīgo plānprātiņu nopērt, bet kaut kāda iekšēja nedrošība spieda vilcināties. Pēkšņi iesteidzās Indriķis satrauktu seju un teica:
— Kungs!
— Nu?
— Kundze vēlas ar kungu runāt kada svarīgā lietā.
— Vai viņa zina, ko es daru?
— Zina, kungs.
Felsbergs lika izvest Tomu gaitenī. Pats pa mazajam durvīm devās madāmai pretī,
Ģertrūde izskatījās varen uztraukta. Acis bija ieplestas, krūtis cilājās, rokas nemierīgi burzīja priekšauta cakas.