— Kā tur nokļūt?
•— Nezinu.
— Ko podos liksi?
•— Asini.
— Cilvēku asini?
— Nē. Kungu asini.
— Vai kungs nav cilvēks?
— Paretam.
— Kas nokāva Dormuižas kungu?
— Lielais Ķēniņš.
— Kur viņš mīt?
— Savā midzenī.
— Vai tu viņu pazīsti?
— Kungs, neprasi tā! Viņš var nokaut tevi.
— Kāpēc vēl nav nokāvis?
— Kungs, neprasi tā! — Toms samīņājās un bažīgi atskatījās. — Viņš var tūlīt atnākt. Nepiesauc!
Felsbergs mēģināja savaldīties, bet nespēja. Rokas iedrebējās, un sāka raustīties kreisās acs plakstiņš.
— Tev klausa vilki? — viņš jautāja, zobus sakodis.
— Klausa.
— Vai vari pārvērsties par vilku?
— Varu.
— Nu, pārvērties tūlīt!
— Kungs! Kungs! Neprasi to!
— Nu, pārvērties! — Felsbergs uzkliedza.
Toms vērās muižniekā ar tik baigu, draudīgu skatienu, ka Felsbergs neviļus novērsās.
— Tā būtu tava nāve, kungs! — Vilkatis čukstēja.
— Kāpēc suņi un kaķi trako, kad tu parādies tuvumā?
— Nezinu.
— Kas tad zina?
— Varbūt Lielais Ķēniņš.
— Tu neesi cilvēks?
— Biju.
— Kas tagad esi?
Toms paskatījās uz savām vīzēs tērptajām kājām, tad uz istabas griestiem, paraustīja plecus.
— Nezinu.
— Kur tavi draugi?
— Gan jau redzēsi.
— Viņi nāks?
— Gan jau manīsi.
— Kāpēc viņi tev nepalīdz?
— Gaida.
Felsbergs pavīpsnāja.
— Kriš! Pietiks pļāpāt! Vai tu patiesi cerēji, ka es tavām pasakām ticēšu? Ko? Cerēji?
— Gan redzēsi.
— Ko?
— Tad jau redzēsi.
Felsbergs atmeta ar roku, pasauca stražņiku un lika
Tomu aizvest atpakaļ uz soda kambari, piekodinādams, lai labi apsargājot. «Tumša dvēsele,» kungs nodomāja. «Labāk lai ar viņu noņemas tiesas vīri. Ko es pīšos šajā mistiskajā būšanā? Te ir muiža, nevis kāda plānprātiņu pārmācīšanas ģilde.»
Felsbergs negribēja atzīties, ka viņu māc bailes no nesaprotamā. Viņš pieļāva domu, ka Kaulaišu Krišs ir bīstams noziedznieks, uz kura sirdsapziņas guļ viena otra kunga dzīvība. Simašu kalna un Dormuižas kungu slepkavas vēl nebija atrasti. Acīmredzot arī krodzinieks par Krišu kaut ko zināja, ja jau ieteica aizturēt. Bet lai to izdibina fogta vīri. Kas var piespiest viņu, vienkāršu muižas īpašnieku, jaukties grūtajās tiesu lietās? Īstenībā Felsbergs bija ziņkārs un labprāt šādos notikumos iejaucās. Šoreiz viņu atturēja bažas par vilkaču atriebību. Pēdējais piedzīvojums, dzenot Mades vilkatim pēdas, bija padarījis viņu piesardzīgu.
Līdz krēslai vēl palika vismaz stunda. Felsbergs iesauca brīvo stražņiku, lika tam jāt uz Dormuižu un paziņot sardzes vecākajam par vilkača aizturēšanu. Kungs uzrakstīja īsu pavadvēstulīti, vēlēdams pēc iespējas ātrāk nogādāt aizturēto novada lielkunga namā. «Jo,» Felsbergs rakstīja, «man nav ne piemērotu telpu vaņģinieka turēšanai, ne ieroču un apmācītu vīru viņa apsargāšanai.» Šai piebildei vajadzēja ievest skaidrību, ka aizturētais tiek uzskatīts par bīstamu noziedznieku. Apgalvot to tiešos vārdos Felsbergs atturējās, negribēdams citu priekšā aloties. Īstenībā Felsbergs gribēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no vilkača, jo 'sirds dziļumos viņam rosījās baisma nojauta, ka mošķis, lai arī sasaitēts, ieslodzīts un apsargāts, var izspēlēt kādu nepatīkamu, negaidītu triku.
Stražņiks lūdza, lai ļaujot jāt divatā, jo ceļā varot uznākt sniega vētra un satumst vakars, bet Felsbergs nebija pierunājams. Viņš nevēlējās sarga pienākumus uzticēt Indriķim, jo zināja, ka tas baidās no vilkačiem.
Kad stražņiks aizjāja, solīdamies šovakar atgriezties kopā ar vecāko, Felsbergs beidzot nomierinājās un sēdās pie galda, lai uzrakstītu ziņojumu novada lielkungam par aizdomīgā ļaundara noķeršanu. Ziņojumā tapa rakstīts: «Vīrs pats uzdodas par vilkati un pēc izskata patiesi atgādina šo ļauno būtni.» Felsbergs grasījās arī pieminēt, ka svešinieka tuvumā suņi un kaķi kļūst nemierīgi, bet pārdomāja un atteicās, jo bažījās, ka viņu tālab var noturēt -par māņticīgu muļķi, kā viņš līdzīga iemesla dēļ vēl nesen bija nosaucis sievu un meitu.
Pabeidzis ziņojumu, Felsbergs nomierinājās. Izņēma no lādītes vēl vienu baltu papīra lapu un rakstīja vēstuli savam draugam Volfam, izstāstīdams visu šodien piedzīvoto.
Kalpu namiņā iegaudojās suns. Tas iztraucēja rakstītāju. Viņš pacēla galvu no papīra un nogrima domos. Acu priekšā pavīdēja pagājušie gadi. Tie nebija viegli. Zviedru un poļu karakalpu dēkas, siriķu jājieni. Viņš tolaik apjoza muižu ar mietu sētu, no kuras vēl tagad vairāk nekā puse saglabājusies. Polis Burskis, kas saimniekoja muižā poļu laikā, daļu sētas nodedzināja malkā. Baisi domāt. Toreiz Hanna dzīvoja Kurzemē pie radiem, jo šeit šķita pārlieku nemierīgi. Reizēm likās, ka jukas ne' ad nebeigsies, nebeigsies šie poļu un zviedru gājieni. Ja vien tuvumā nestāvēja karaļa karaspēks, nevarēja galvot, vai vakarā tavā mājā pie galda nesēdēs no zemnieku alus ap- skurbuši rupji, sveši karakalpi. Un tu, dzīvību glābdams, pret viņiem izturēsies kā pret mīļiem un gaidītiem ciemiņiem. Baisi! Visā novadā vecos muižu īpašniekus, īlenos mantiniekus, pašus īstenākos vāciešus, kā, piemēi n, Volfu, izmeta no muižām kā vecus krāmus. Blomes muižu atdeva Granovskim, Dūres muižu — Martevskim, Sten- celi — Stokvišam, kurš nebija pat īsts polis, bet laikam viltīgs sēlis, tikai prata burkšķēt poliski. Vienīgi mazās Saliņas palika Tīzenbauzenam, Gotharda Tīzenhauzena radiniekam, lokanam zutim, kam par bruņinieka godu un lepnumu nospļauties. Vai kāds var saprast, cik viņš, Felsbergs, pārdzīvojis tajā laikā, kad muižās vāciešu vietā sasēdās SamolOvski, Dubinši, Moderovski, Krakovski un citi «ovski»?,.. Kad novada stārastam aptrūkās poļu, par arendatoriem cēla lietuviešus un pat latviešus. Kā tad tā drīkstēja: mainīt īpašniekus ar novada vecākā pirksta pavēzienu? Un zemnieki saprata to, kas tādā reizē katram būtu jāsaprot: īpašums un kārtība nav nekas, viss ir rupja vara. Ja viens drīkst paņemt, paņemt drīkst arī otrs. Un kāpēc lai tas nebūtu zemnieks? Jā, jā. Zemnieki pēkšņi saprata, ka vara ir desmitkārt pārāka par īpašumu. Tā tur savās rokās visu, visu. Tagad nu, lūk, redzamas sekas. Šķiet, pat visā dabā pamodies kaut kas draudīgs. Atliek tikai gaidīt, kad atvērsies mēslu un padibeņu drūmais vulkāns.