Pamazām tumsa vakars. Pret kambara durvīm sitās graudainas sniega pārslas. Vilkatis saprata, ka drīz sāksies lielais putenis. «Tagad būtu īstais laiks vest mājās sienu no Pureņu gāršas,» viņam ienāca prātā. «Putenis visas sliedes aizvilktu, siena zāles aizpūstu pa gaisiem. Braukt varētu taisni pa purvu.» Viņš vēlreiz sevī no- šķendējās par muļķīgo iedomu līst vienam krogā pēc bļodām. «Taisnība Miķelim,» viņš skumji atzina. «Biju pārdrošs. Šoreiz kļūdījos. Bet vai no misēkļa patiesi ārā netikšu? Kaut kas tak jāizdomā!»
Toms sāka darboties. Vispirms atbrīvoja rokas no saitēm, pakratīja kažoku uz augšu un attaisīja krūšu sprūdzeņi. Tad atlaida kažoku atpakaļ un pārliecinājās, ka nu var ātri izbāzt roku caur azoti un attaisīt pārējos sprūdzeņus, ja vien būs vajadzība. «Kad satumsīs, Andris droši vien vilksies uz muižu mani meklēt,» viņš prātoja. «Uz to jābūt gatavam.» Piestājies pie durvīm, Toms pētīja dēļus, aptaustīja sienas, vēroja griestus. Viss nostrādāts pamatīgi. Ar spēku te nekas nebija līdzams.
Sargs, sadzirdis Toma soļus, ierunājās:
— Vai tev auksti, bļodniek?
Toms klusēja.
— Lepns esi?
Nekādas atbildes. Sargs nopūtās, nospļāvās un piesita
ar zobenu pie zābaka.
— Ko tev kungs prasīja?
Klusums,
— Vai tiesa, ka tu esi vilkatis?
— Tad jau redzēsi, — Toms atbildēja.
— O! — stražņiks uzjautrinājās. — Uzlaidīsi man vilkus? Ko? Vai pats izlīdīsi pa šķirbiņu kā uts? Ko?
— Tad redzēsi.
— Vai ilgi būs jāgaida uz tādiem jokiem?
Klusums.
— Pa mežu galiem proti skriet?
Stražņiks vēl šo to jautāja un zobojās, bet Toms vairs neatbildēja. Baidījās, ka pļāpa neatver durvis. Tad pamanītu atpogāto kažoka sprūdzeņi.
Bēgšanai vēl bija par gaišu.
Ap kambara stūriem gaudoja vējš, sniegpārslas ložņāja pa lubu jumtu, sitās pret biezajām guļbaļķu sienām un pakšiem. Pāri laukiem un ēkām nolaidās pelēks mijkrēslis.
Kungu istabās satraukums bija pierimis. Felsberga ģimene ēda vakariņas. Galda galā sēdēja Gotfrīda tēvamāsa, izžuvusi večiņa ar dzeltenu aubi galvā. Tādu cepuri viņa valkāja jau gadus desmit, kopš vairs necerēja uz precinieku. Pie vakariņu galda viņa allaž mēdza pieminēt brāļa mazdēlu Albrehtu, kas mācījās Vāczemē. Šī runāšana atkārtojās tik vienveidīgi un apnicīgi, ka pārējie ar mokām to pacieta. Turpretī šovakar večas tēma visiem bija pa prātam, jo izkliedēja baisu. Kaķis Fridriķis gan vēl nebija atradies, un mazais sunešs Tibo joprojām ausī jās un smilkstēja, bet viņi centās to neievērot un nedzirdēt, jo nevar taču cilvēks visu laiku baiļoties."
Pēc vakariņām Hanna no savas guļamistabas apakšstāvā pārcēlās uz otrā stāva istabiņu, kur kādreiz bija mitinājies tēvabrālis Ludvigs. Ziemās, lai nebūtu jātērē pārlieku daudz malkas, neviens te nedzīvoja.
Krāsns, tikai nesen iekurta, spoži kurējās. Uz sienām dejoja liesmu ēnas. Aiz loga tumsa vakars. Sniega pārslas griezās arvien raganīgākā dejā. Bija jauki tā lūkoties virpulī. No augšējā stāva Varēja pārskatīt visu balto sniega lauku aiz robotās stabu sētas līdz pat mālu pauguriem, kur vasarā auga saldas meža zemenes. Pabeigusi darbus virtuvē, pie Hannas uzkāpa Liene. Atnesa dažas šķilas malkas,. pataustīja krāsns sānus un uzsmaidīja Hannai, kura sēdēja pie krāsns mutes un šķirstīja kādu grāmatu. Pie sienas karājās zīmējums: tieva gar- brunčaina jaunava divu stilbenēs tērptu staltu bruņinieku sabiedrībā. Liene apsēdās uz savas lāviņas salmu maišeļa iepretī gleznai un ņēmās adīt zeķi. Rokdarbus strādādama, viņa vienmēr savā nodabā dūca kādu zemnieku dziesmiņu.
Pa trepēm kāpa kalps Indriķis. Pieklauvēja pie durvīm un sauca:
— Freilen Hanna! Kundze aicina.
Kungu meita piecēlās, aizvēra grāmatu, izstaipījās, ko citu klātbūtnē vecāki viņai nez kāpēc aizliedza, laipni palūkojās uz Lieni, kas bija gatava uzklausīt jaunkundzes pavēles, un teica:
— Tu paliec tepat. Krāsns jāuzmana.
Pirms iziešanas viņa pieliecās pie loga un bridi raudzījās laukā. Pēkšņi pamanīja vilku. Zvērs skrēja šķērsām vējam, nedaudz sagāzies, bet tik veikli, it kā lidot lidotu. Hanna dzīvu vilku redzēja pirmo reizi, tāpēc pārsteigumā uz mirkli aizvēra acis. Kad tās atdarīja, vilks vis nebija izgaisis, bet skrēja tuvāk. Drīz jau atradās uz mālu paugura, apstājās, grozījās, raudzīdamies uz visām pusēm un it kā kaut ko gaidīdams.
— Līnā! Komm! Das ist ein Wolt? — Hanna ierunājās vāciski.
Kalpone piesteidzās pie jaunkundzes. Kamēr acis aprada ar tumsu, tikpat kā neko neredzēja. Pamazām no vienlaidus melnuma izdalījās baltais sniega lauks un paugurs, uz kura ošņājās meža junkurs.
— Jā. Tas ir vilks, — Liene apstiprināja.
— O! Jēzus! — freilene saķēra vaigus plaukstās.
Liene uz viņu ziņkāri palūkojās.
— Es esmu redzējusi piecus vilkus barā. Dieva suņi cilvēku neaiztiek.
— Bet šie zvēri nekad nav bijuši mūsu muižas tuvumā. Vai tu saproti? — Hanna runāja izbaiļu pārvērstā balsī. — Pasauc, lūdzu, māmiņu! Saki, vilks nāk.
Kad kalpone izgāja, H$nna atkal pieplaka pie loga. Uz mālu paugura vilka vairs nebija. Zvērs pēkšņi iznira no tuvākās ieplākas, uzrikšoja uz tuvējā pakalna un tad straujiem lēcieniem tuvojās muižai. Lai gan skrējējam priekšā slējās gandrīz asi augsta sēta ar asiem mietu galiem, Hannai modās bažas, vai šķērslis spēs Vilku aizturēt. Pēc gaitas šķita, ka zvērs ar šo šķērsli nereķinās. Ja nu viņš tam pārkļūst tikpat viegli, kā pārlēkšoja pakalnam? Drošajā solī un mērķtiecīgajā skrējienā bija kaut kas tik tirpulīgs, ka Hanna neviļus palūkojas uz pagalmu, aplēsdama, cik augstu no zemes atrodas viņas logs, un saprata, ka ir pārbijusies. Grasī- jas kliegt, saukt tēvu, bet balss neklausīja, Pa to laiku vilks pieauļoja tik tuvu, ka sēta viņu aizsedza skatie- nam. Jaunava sastinga un; izbailēs rokas žņaudzīdama, gaidīja turpmākos notikumus. "Vilks, šķiet, tomēr pie sētas apstājās. Pēkšņi atskanēja griezīgas, šermuļīgas gaudas.