— Ak dievs! Hanna čukstēja, rokas lūgšanā saņemdama. Sirdī pamodās bažīga cerība. Vilks taču gaudoja aiz bēdām, ka nespēj tikt pāri šķērslim. Cik tas bija labi! Tajā pašā mirklī uz sētas uzvēlās liels, pelēks kamols. Nākamajā mirklī lielais meža suns jau rikšoja pa pagalmu.
— O! Mamā! Papā! — Hanna kliedza, nespēdama atraut seju no loga.
Vilks pierikšoja pie soda kambara durvīm. Sargs ar kailu zobenu rokā krizdams un celdamies bēga pāri pagraba pauguram uz Hlojas mitekļa pusi. Paslēpās aiz būceņa. Vilks, uz pakaļkājām paslējies, jau grauza soda kambara durvis.
— Ak dievs! — Hanna čukstēja.
Istabā vienlaikus iesteidzās tēvs un māte.
— Kur vilķs? — tēvs bargi jautāja. Vakariņu laikā viņš bija nomierinājies, pēc tam piesēdies pie rakstāmgalda un turpinājis vēstuli Volfam, viegli ironiski stāstīdams par šodien pieredzētajām dīvainībām un sieviešu lētticību. Viņš jau dzīrās beigt, kad izdzirda spalgās gaudas un pēc tam baiļu aizžņaugto meitas balsi. Kad viņš izsteidzās gaitenī, pretī skrēja kundze.
— Vilki! — viņa ar stīvām lūpām izrunāja tikai vienu vārdu.
— Vilki? — kungs lēni atjautāja, lūkodams apjēgt, vai sieva kļuvusi vājprātīga un tāpēc kliegusi Hanna, vai arī patiešām noticis kaut kas ārkārtējs un pasaulē
patlaban norisinās baigas, ar prātu neaptveramas pārvērtības.
— Vilki! — kundze skadri atkārtoja un pirmā devās augšā pa kāpnēm. — Hanna viņus redz!
Durvis uz Ludviga istabu bija vaļā. Kungs un kundze reizē pārkāpa pār slieksni. Hanna atskatījās.
— Viņš grauž vilkača kambarim durvis, — meita teica klusā balsī.
— Kas? — tēvs sarauca uzacis,
— Vilks.
Felsbergs piesteidzās pie loga. Sieva nostājās viņam blakus. Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu, Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas, Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki. Viņi deva pakalniem,, mežiem un purviem dvēseli un satvaru, kļuva par tumsas gariem. Bet nekad netapa ļauni un bez jēgas cietsirdīgi, kā tas nereti gadījās ar kungiem. Viņa vēlējās draudzēties ar visiem. Tālab ka viņa bija jauna.
^ Iešu pēc plintes, — tēvs teica un izgāja.
Vilks vēl pūlējās ap durvīm. Reizēm saausījās, aizskrēja līdz stūrim, tad atkal atgriezās.
Felsbergs pielādēja šaujamo, iegāja meitas guļamistabā, kur kaķis bija izsitis rūti, izbāza stobru pa caurumu un gaidīja vilku parādāmies pa šāvienam. Diemžēl zvērs nenāca, ņēmās ap kambara durvīm, reizēm sa- smailēdams ausis, it kā kaut ko gaidīdams. Saut uz viņu traucēja krūmi un pagraba paugurs. Veltīgi izgaidījies, kungs kāpa augšā pie sievas un meitas,
— Kur palikuši sargi? — viņš jautāja.
— Indriķis virtuvē ēd, Bet stražņiks iebēdzis pie suņa, — kundze atbildēja.
Felsbergs saviebās, pacilāja šauteni.
— Iešu pagalmā, — viņš teica.
— Neej, papā! — Hanna lūdzās.
Ienāca Indriķis.
— Ko man iesākt? — viņš bikli jautāja, redzēdams, ka kungs sniedzas pēc zobena.
— Ņem!
— Vilkus labāk ar dakšām, — kalps ieminējās.
Felsbergs novērsās, Abi devās lejā, izgāja pagalmā.
Vilks joprojām slaistījās ap kambari. Felsbergs pacēla ieroci. Lunkanais meža suns palēca sāņus, pieplaka zemei. Pēc mirkļa vēlreiz palēca sāņus, paslēpās aiz resnā zirgu sienamā staba un tā aizsegā zagās tuvāk. īstenajam bruņinieku ordeņa kavalierim sirds sažņaudzās. «Vai tad parasts vilks tā slēptos?» viņš domāja. «Tas patiesi ir nevis zvērs, bet gan cilvēks vilka izskatā.» Tikko nešķīstenis pažūrēja gar stabu, Felsbergs izšāva. Skambas vien pajuka. Vilks ij lāgā nesatrūkās. Redzēdams ieroci nolaistu, uzbrucējs lavījās šāvējam klāt. Cilvēki atkāpās. Indriķis bailīgi slēpa zobenu aiz muguras. Pēkšņi zvērs atskatījās. No rīkles izgrūda īsu, gau- dai līdzīgu skaņu. Aizrikšoja atpakaļ pie kambara.
— Saimnieks sauc, — Indriķis čukstēja.
Felsbergs iestājās mājas durvīs. «Varbūt izsist Ludviga istabas logu un šaut no turienes?» viņš prātoja. Sajā brīdī sievietes, kas joprojām no augšas vēroja notikumus pagalmā, abas reizē ieraudzīja pāri mālu pauguram skrienam vēl divus vilkus, bet Svētbirzes kalna pusē cauri puteņa raibumam no graviņas iznirstam milzīga zvēra augumu.
— Mein Gott! — Ģertrūde iekliedzās.
— Re, vēl viens! — Hanna iesaucās, rādīdama uz ceļu. Šķita, ka muižu no visām pusēm ielenca vilkača karaspēks. Sievietes kā apmātas raudzījās baigajā skatā. Šoreiz zvēri neskrēja pie sētas, bet meta loku ap dīķi ābeļdārza pusē. 1
— Papā! Papā! — Hanna kliedza. — Vilku bars! Vesels bars! Nāc iekšā! Papā! Tie ir vilkača kalpi!
Drīz Felsbergs pats redzēja viņus rikšojam cauri dārzam. Pa priekšu, garus soļus sperdams, cilpoja īsts meža milzenis, aiz'tā vēl viens, tad vēl.