Izgāja sētā.
— Sargs! — viņš bargi sauca. — Kur ir sargs?
No suņu mājiņas puses atsteberēja stražņiks Rakuķu Matīss.
— Cienītais kungs! Es te!
— Kur Vilkatis?
— Tur, — Matīss rādīja uz vārtu pusi.
— Kāpēc izlaidi?
Stražņiks, jauns zemniekpuisis, vainas apziņā nolieca galvu.
, — Nobijos, kungs. Esmu slikts tā dieva kalps.
— Dieva kalps? — Felsbergs ironiski pavīpsnāja. — Atdod zobenu!
Matīss steidzīgi atsaitēja jostu. Ieroča atdošana viņam acīmredzot bija pa prātam. Tad viņš saminstinājas, ieminējās:
— Kungs.,
— Turi muti!
— Cienīts kungs…
— Runā, lai tevi velns parāvis!
— Es, kungs, vilkačus nekad neaiztikšu, — puisis drūmi pavēstīja. — Nevajag viņus satrakot, tad var pienākt beigas. Viņi aprīs visu zemi…
— Tu esi pārbijies, Matīs, — kungs teica un vēra soda kambara durvis. Pretī sitās svešas miesas smaka. Matīss, pārliecināts, ka Felsbergs viņu tūdaļ šeit ieslodzīs, droši bāzās līdzi. Jā, jā, vilkača smaku juta. Un uz lielā aizbīdņa palikušas vilka zobu strīpas. «Kā gan zvērs to spēja saprast?» puisis domāja un teica:
— Viņi ir viltīgāki par cilvēkiem.
— Klusē! — kungs uzkliedza. Un piebilda: — Puis! Kurš cilvēks ta neprot attaisīt durvis? Ja vilks atdara, tūlīt tev šis gudrāks par cilvēku. Kāda tumsonība!
— Bet kā zvērs uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts? — Matīsā nelikās mierā. — Cilvēks to nesaprastu.
— Ej uz savu istabu gulēt! — Felsbergs asi pavēlēja, tikko valdīdams sašutumu. — Tev galva galīgi sajukusi. Ej!
Patiešam šis caurkritušais sardzes virs — stulbais zemnieks padarīja cilvēku nervozu ar savām tiepīgi greizajām domām.
Pēc brīža Felsbergs apskatīja stalli. Protams, viena zirga trūka. «Jā, šis tas no redzētā nav bijusi nekāda mirāža,» viņš sērīgi pavīpsnāja par sevi un atgriezās ērbeģī.
Ģertrūde un Hanna lūkojās izbiedētiem skatieniem. «Ko viņas vēl bažījas?» kungs īgni domāja. «Vilki vairs atpakaļ nenāks. Viņiem vajadzēja pavēlnieka, neko vairāk.» Šajā brīdī Felsbergs apjauta, ka sirds dziļumos tic vilkaču pasakai, tic tikpat nopietni, kā tai ticēja sieva, meita un zemnieki. Galu galā' nevarēja neticēt, ja viss norisinājās tieši tā, kā pasakā paredzēts. Līdz šim neviens no soda kambara nebija izbēdzis, ne arī paglābies no pelnītā. Tagad tas noticis. Brēcoša sacelšanās pret kārtību un taisnību. Ja vainīgi vilki, tie jāsoda. Jāiznīcina! Felsbergs zināja, ka zemnieki, lai arī negribīgi, tomēr piedalīsies karagājienā pret vilkiem, jo zvēri apdraudēja arī viņu aitas un zirgus. «Vilki jānošauj, jānoindē!» kungs spīvi, naidīgi domāja. Un pēkšņi satrūkās. Sveces liesma nodrebēja. Pie loga kaut kas klusi, zaglīgi nodipēja. Sakustējās aizkari. Sirds salēcās, un galvā iedūra asa sāpe. «Viņš otrreiz bieda zīmi nesūtīs!» iedzēla baisa doma. Felsbergs lēnām atskatījās. Tas tomēr bija tikai Fridriķis. «Bet varbūt kaķis izpilda biedinošā Lielā Ziņneša lomu,» kungs nodomāja. Istabas tīģeris nāca mīkstiem soļiem, labsirdīgi miegdams acis un rāmi šūpodams asti. Izskatījās varen mierīgs. Runča omulība ietekmēja saimnieku. Felsbergs paņēma lutekli padusē un iegāja kabinetā. Sveču liesmiņas bažīgi plīvoja, bet Fridriķis labsirdīgi mala savas rāmās miega dzirnas.
Uz galda gulēja vēstule baronam Volfam.
«Kaķis, kā sievietes stāsta, kļuvis nemierīgs, izdrāzies no ķēķa, ieskrējis Hannas istabā un izsitis logu,» tur stāvēja rakstīts. «Spaiņos sakustējies ūdens, un pavardā sākuši smilkstēt žagari. īsta vilkaču nakts, kādu to attēlo ģermāņu pasakas.»
Šie vārdi, kurus pirms stundas viņš bija uzlicis "fe papīra, šobrīd kaut kā nepatīkami iegrieza apziņā. Ūdens spaiņos trīcēja no kalpones soļiem, žagari čīkstēja tāpēc, ka bija slapji. Par to varēja zoboties. Bet kā lai izskaidro Fridriķa bailes? Kā saprast vilku zobu pēdas soda kambara durvīs un ieslodzītā pazušanu? Vilkus, dzīvus vilkus redzēja daudzi: sieva, meita, kalpi. Sargs paslēpās. Vai atzīties Volfam par neveiksmīgo šāvienu? Pats dīvainākais, kā vilki uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts?
Doma kļuva arvien pretrunīgāka. Kad pirmais vilks ielēkšoja sētā un sāka plēst kambara durvis, Felsbergam nebija laika prātot, vajadzēja rīkoties, cīnīties. Tagad sarosījās analizējošais prāts. Tas pasludināja: ieslodzītajam cieši sakari ar vilkiem, viņš izdala fluīdu, kas biedē mājdzīvniekus un satrauc cilvēkus. Vēstules beigās kungs pierakstīja: «Lūdzams, pēc izlasīšanas tūlīt sadedzini. Kas zina, ja vēsts nonāks baznīckungu ausīs, noturēs mani par māņticīgu, lai gan, zvērēdams pie muižnieka goda, varu apgalvot: viss notika tieši tā un ne citādi. Par manas domas skaidrību spried Tu, jo no malas viss labāk redzams.»
Pabeidzis vēstuli, to vēlreiz pārlasīja. Aiz paraksta pašās beigās piezīmēja: «Varbūt sarīkot vilku medības? Padomā!»
Velkot šos vārdus uz papīra, likās, atkal nodip soļi. Viņš bailīgi palūkojās uz logu. Nodomāja: «Pirmīt tas bija Fridriķis, bet, ja tagad kas būs, tas būs īstais.» Vēl brīdi klausījās un skatījās, līdz kaut cik nomierinājās. Galvā tomēr palika biedīga ziņa: «Bargus brīdinājumus draudētājs divreiz neatkārto!»
Putenis plosījās visu nakti. Sardzes vecākais ar diviem sargiem atjāja no Dormuižas tikai otrā dienā ap pusdienlaiku, kad viņi vairs nebija vajadzīgi.
Vēstuli Volfam Indriķis aizveda tikai pēc nedēļas, kad aprimās puteņi un nostiprinājās ceļi. Tā kā vēstule bija ilgi gulējusi nesūtīta, kungs to papildināja ar attiecīgu norādi: «Pēc tās vilkaču nakts veselu nedēļu pa debesīm jāja vējslotu raganas, sniegu bārstīdamas un takas maitādamas, tāpēc tikai šodien iedrošinājos sūtīt ceļā savu kalpu. Nu zilos gaisos šūpojas sārta saule, un no žilbinoši baltajiem Vidzemes pakalniem un mežiem skan skumji saldas ziemas Loreleju dziesmas.»