MEŽVIDUS MĀJAS
MEŽVIDUS MĀJAS
Par vilku dūkām sauc dūkas, kas neskan. Tās spaida bērni, lai pabaidītu suņus un kaķus.
Tautas ticējums
Kamēr vilki mielojās, jērādās tērptais vīrs pagājās soļus piecsimt pa Pelēča pēdām, vērīgi pētīdams apkārtni. Zem vēršādas čabatām viņam kluncēja no koka iztēsti un ar kaņepāju auklām piesaitēti aļņa nagu stumbeņi. To dēļ cilvēks soļoja, ceļgalus augstu cilādams, un dažbrīd neveikli sazvārojās. Uz muguras viņam šūpojās pelēcīgā linaudekla maisā paslēpts saliecams sentēvu šau- jamrīks stops un desmit nelielas, toties pasmagas bultas ar adatasām dzelzs radzēm.
Brīdi raudzījies tīrelī, kur pagaisa vilka ceļš, vīrs griezās atpakaļ. Rīta saule stūma gājējam pa priekšu garu, tumšu ēnu. Pretī spīguļoja un laistījās sudrabbalts piekrastes mežs, smalku sarmas kristālu apbārstīts. Gurkstēdamas sniegā spiedās šķelto nagu šķautnes.
Paugurā galā pelēkbārdis vēlreiz apstājās, rūpīgi nopētīja purva tuvo viņējo krastu pie Egļu kalna. Te, no augšas, bija labi redzamas slīpo saules staru izēnotās aļņu un vilku takas purvā starp sīkajiem bērziņiem. Sos ceļus cilvēķs centās iegaumēt, jo tie bija dzīvības pavedieni. Zvēri prata atrast pašas drošākās slīkšņas pārejas. Lai vilks kā vilks, bet alnis savu svaru atļāvās nest tikai pa stingru vietu. Nevienas pēdas neveda pāri livenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, kas slējās augšup ne tālāk par vārnas brēcienu, jo šajā dūņekļa nostūrī gājējam aizvien uzglūnēja purva dūkņas. Pašā ziemas spelgoņā zem mīkstajām sūnām slēpās neaizsaluši melni mūkļi un svīda vaļēji akači,' izdvašodami trūdu un sēra smaku. Tumšo dūkstāju dvēseli viscaur baroja dziļi, silti apakšzemes ūdeņi, sūkdamies no nezināmiem tāliem pazemes alūkstiem.
Uzmetis vērīgu aci tumšajiem aizpurva siliem, kas pamalē zilgojās garā strīpā, vīrs apgriezās un devās pa sīkajiem krūmekļiem apaugušo nolaidenumu salas dziļumā. Pie bērzu birzes aļņu taka dalījās. Vienas pēdas ieritēja mežā, otras aizrindojās taisni pāri klajumam uz nākamo pakalnu. Labs pēdu dzinējs ātri saprastu, ka pa šo taku ne reizi nav gājis īsts alnis. Bet tāda zinātāja tuvākā apkārtnē nebija. Ja arī būtu, tik lēti nenokļūtu mežu, purvu un slīkšņu sargātā zemes stūrītī, kuru pēdējā laikā vēl uzmanīja vērīgā vīra acs.
Aiz paugura tapa redzami meža ielokā guļošu māju apsnigušie salmu un lubu jumti. Taka veda dažus soļus atstatu no stāvmietu sētas. Vietā, kur sētu nomainīja no dižbaļķiem celtas rijas siena, vīrs apstājās un iesvilpās lazdu slkputna balsī. Pēc brīža rijas iekšienē truli noklaudzēja koks, un gludās baļķu sienas vidū pavērās neliela lūka. No cauruma izslīda slaiku kāpņu gals. Atnācējs veikli satvēra kāpšļus un ātri iērāpoja caurumā. Lūka aizvērās. Briežu taka tukša un nedaudz baisa aizlocījās tālāk, pazuzdama tuvējā meža pudurī, kur mundrā rakstā lietišķi strādāja raibsvārcis dzenis, pa brīžam apstādamies un pagrozīdams cieto, darbā apdul- lušo galvu te uz rietumiem, te uz austrumiem.
Ielīdis rijā, vīrs atsēja no kājām klučus un iebāza tos baļķu dobumā. Jauns puisis, kam zem zaķenes slēpās dzeltenas matu cirtas, brīdi uz viņu nolūkojās, tad lēni izgāja pagalmā. Tur pie akas lokana meita ar tītavām vilka no dzīles augšup ūdeni un lēja koka ķipjos. Iz- dzirdusi soļus, viņa bikli atskatījās. Ieraudzījusi dzelten- mati, tikko jaušami atviegloti nopūtās un pasmaidīja.
— Atnāca? — viņa klusi jautāja.
Puisis pamāja ar galvu.
Kad aļņkājis parādījās rijas durvīs, jaunie izšķīrās. Meita aizgāja ar nēšiem uz kūti, puisis devās uz pūni pēc siena. Atnācējs rūpīgi aizvēra un noķīlēja rijas durvis un tad pa celiņu aizslāja uz klēti. Nolicis tur stopu un bultas, nāca atpakaļ, vērīgi nopētīdams pagalmu un ieklausīdamies kūts trokšņos. Tad apstājās un brīdi vēroja istabas jumtu. Caur salmu kori un bēniņu gala baļķu šķirbām izplūda tikko jaušams dūmu pelēkums. Vīra acis drūmi nodzalkstīja. Viņš iegāja istabā,_ apstājās plāna vidū tieši lielās akmeņkrāsns priekša un uzmeta ļaunu skatienu dūmu lūkai virs tās. Divas sievietes baltiem lakatiņiem galvās, viena jauna, otra pusmūžā, izklājušas uz krusteniski satapotu steķu balstīta galda izmazgātu baltu vilnu, to plūkāja un šķiroja. Pa atvērtu sienas lūku uz galda krita spožs saules staru kūlis, padarīdams pārējo telpu grūti saskatāmu. Šķita, ka vilnas plucinātājas nemana vīrieša ienākšanu. Tikai roku kustības viņām kļuva nedaudz; lēnākas. Toms, tā sauca drūmo vīru, pakāpās uz krāsns sānu lielā akmens un, neteikdams ne vārda, aizgrūda ciet dūmu caurumu. Jaunākā sieviete, izrādīdama savu pakļāvību, steidzīgi paņēma no krāsns malas rāmīti ar uzstieptu caurspīdīgu cūkas pūsli, kam siltumā bija nokusis naktī uzsalušais ledus, un aizsedza sienas lūku. Saules spīdums kļuva neskaidrs. Sataisījusi mīlīgu seju, viņa bijīgi ieminējās:
— Podā biezputra.
Vīrietis neatbildēja.
— Tu velti staigā, Tom, — vecākā samierinoši teica. — Ziemā neviens te nenāks.
Uzrunātais lēni pagriezās pret veco. Acis satumsa, vaigu āda kļuva pelēka. Viņš spēra vienu soli, tad otru. Nostājās sievietei pretī bargs un draudīgs kā klusējošs negaisa mākonis. Jaunākā piespieda rokas pie krūtīm un izbijusies gaidīja tālāko. Vecākā turēja lūpas spītīgi sakniebtas, tad pavēra.