Kad darāmais bija izplānots, Toms apsēdās pie Avota birstalas un, galvu atliecis, brīdi vērās melnajā pērkona mākonī, kam apakšdaļā jau vīdēja baltums. Pēc brīža nokrita dažas lielas zilas lietus lāses, uzsizdamas no sausajām smiltīm putekļu pūtes. Mākonis izplēnēja. Drīz atkal spīdēja karsta, sausa saule. Vienīgi gaiss šķita kļuvis nedaudz vēsāks un valgāks, jo nu varēja dzirdēt tālā bebru aizsprosta čalas.
Miķelis nāca brālim pretī un jautājoši raudzījās viņam sejā.
— Jātaisa steķi un renes, — Toms teica. — Redzi, alūksts stāv veselu asi augstāk par meža tīrumu, Priekšā pļavas soklis. Tur siles jānostaklē uz kokiem vīra augumā…
Miķelis brīdi stāvēja, muti pavēris. Tad noprasīja:
— Tu saki, ka alūksts pats tecēs miežos?
— Tā būs, — Toms apstiprināja.
— Vellu neredzējis! — Miķelis priecājās. — Varbūt yēl nenomirsim badā. Ko?
— Var gadīties, — Toms piekrita: — Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb. Ar maizi vēl šā tā, bet, ja kārtīga darba nav, tad beigas, galvā kāpj dullums un murkļi rādās .,.
— Tas tiesa. Iešu pēc cira un zāģa, — Miķelis piekrita.
No avotiņa līdz miežu tīrumam bija apmēram divi
simti soļu. Trijās dienās Adarotu ļaudis nocirta piecpadsmit priedes tuvējā šiliņā un no stumbriem izgreba rensteles ūdens tecināšanai. Sataisīja simt sīkkoku balstu. Sievietes saplūca vairākas nastas sūnu un saraka trīs toverus mālu savienojumu drīvēšanai. Uz tīruma izraka grāvīšus ūdens vienmērīgai izvadīšanai.
Ceturtās dienas priekšpusdienā avotu aizdambēja un ūdens sāka tecēt pa silēm uz tīrumu. Puikas labprātīgi uzņēmās uzraugu pienākumus.
Pēc dažām dienām apūdeņotie mieži jau pacēla galvas. Pat tajās vietās, kur virsējā tece nepiekļuva, asni sāka atspirgt.
Debesis vēl arvien tvanēja. Citi tīrumi kalta.
Lai paglābtos no bada, sievietes iesēja vēl vienu lauku rāceņu upes palienē. Bet arī tur drīz sāka trūkt valgmes. Nelīdzēja vagu klāšana ar sūnām. Rāceņi sadīga sīki un tādi stāvēja. Piekalnes dārzu laistīja no pagalma akas, tecinādami ūdeni pa sētas apakšā ieraktu cauruli. Bet cik nu tā apliesi? Novīta ganību zāle. Govis, cūkas un aitas dzina mežā, kur krūmu pacerēs un purva dūksnājos vēl jaudās sprigans zaļums. Aitas ēda krūmu lapas un plūca mellenājus. Cūkas rakņājās sūnās un dūnekļos. Ganāmpulku uzraudzīt palīdzēja vilcēns Ķēniņš. Lopi no viņa varen baidījās.
Toms būvēja uz upes dambi, Pirmās dienas strādāja viens. Tad pasauca Andri palīgos. Miķelis nesaprata, ko brālis iecerējis. Ar avotu bija tūlīt skaidrs, bet, kā pacelt ielejā tekošu upi uz krasta, to viņš nespēja atminēt.
Miķelis pats smēla ūdeni no avota un lēja augstu balstītā mucā, no kurienes tas tecēja zirņu laukā. Grūts un lēns darbs. Cēlienā varēja sasmelt ne vairāk par diviem simtiem toveru. Lielam tīrumam tīrais nieks. Svelmainajā vējā un saulē mitrums izgaroja turpat pie notekas, atstādams laukam maz labuma. Tomēr, kā rudens rādīja, arī šīs pūles nebija zudušas veltīgi.
īsi pirms siena laika Toms ar Andri aizvēla uz upi divus toverus, divas mucas un veļas baļļu, kā arī divus lielos ratu riteņus. No skrituļiem Vilkatis iztaisīja ūdensratu. To redzēdami, viņam palīgos nāca pārējie Adarotu ļaudis: Miķelis, Guna un Ance.
Beigās ieradās arī Madara, abus mazos bērnus līdzi vezdama. Upesmalā jaunie strādāja spīganīgus darbus. Toms un Andris tina ap baļķēniem nodarvotas auklas un lūkus. Baļķēnu serdēs bija izgrebti caurumi, Miķelis vienu tādu baļķēnu ar cauru vidu jau raka zemē. Guna no aļņa ādas šuva maisus, Ance darvoja pāršķeltās caurules vidu. Madara redzēja, kā vīri dabū tukšu koka serdi. Baļķēnu vispirms pārplēsa, tad izgreba. Pēc tam plīsuma vietas sadarvoja, saspieda kopā — un iegūto cauruli cieši nosēja. Divu tādu cauru baļķēnu savienojuma vietas nocietināja ar darvotām pakulām, lūkiem un skaliem.
Kad Madara atnāca otrreiz pašā novakarē, Toms patlaban palaida slūžas, un ūdens strauji gāzās uz riteņu rata silītēm. Rats sakustējās, un tam piestiprinātais, ar siksnām sasietais, locīgais stuņķis sāka spaidīt mucā iespundēto briežādas maisu. Pa caurumiņiem no maisa spiedās ārā ūdens strūkliņas. Jo mīcekli ilgāk spaidīja, jo strūklas augstāk lēca.
Toms gaidoši vērās uz upes krastu, kur māla paugurā stāvēja Miķelis. Vilkača acīs jautās bažas. Pēkšņi Miķelis iekliedzās:
— Ir! Nāk! — Un pēc brīža piebilda: — Čurkst ka no kubula.
Kad Madara un Toms uzkāpa stāvajā uzkalnā, caurules galā noliktā baļļiņa jau pludoja pāri malām. Vilkača izgudrotais ūdensdzinējs darbojās.
Visi Adarotu ļaudis, izņemot lielos puikas, kuri vēl nebija atdzinuši ganāmpulku no meža, apsēdās blakus mākslīgajam avotam, līksmi vērodami, kā ūdens burbuļodams aiztek pa krasta nogāzi uz rāceņu un pupu laukiem.
— Šādā reizē pienākas tērpties svētku drānās, — Madara ieminējās.
— Ptpū! Ptpū! — Toms pārspļāva sev pār kreiso plecu.
— To tik lie! Var vēl saputēt.
— Kāds debesu brīnums! — Ance teica, sapņaini raudzīdamās uz vizuļojošo ūdeni. — Nosauksim teci par Vilkača avotu!
Tā viņi rāmi sēdēja novakara saulē, raudzīdamies uz tuvējo priežu šiliņu, mājām, zaļo miežu lauku un zilajām vasaras debesīm. Visapkārt jautās miers un klusums. Ēnas stiepās garas. Apkārtne viedās dzidri skaidra kā rudens rāmumā, kā ūdens atspulgā, lai gan tikko bija pagājuši saulgrieži. No mežāja iznāca ganāmpulks. Govis un vērsēns soļoja rāmi, reizēm papurinādami acu aizsegus. Baltu aitu bars sacēla putekļus. Tām līdzi vēlās cūkas. Pakaļ ganeklim, katrs savā zirgā uzsēduši, jāja Lauris un Kārlis. Jāja cienīgāk un rāmāk nekā citreiz, jo šodien viņi bija pabarojuši vilku ar mežā nošautu zaķi.