— Ja cauru nakti avots tecēs, rāceņiem būs par daudz, — Madara ieminējās.
Toms purināja galvu.
Tajā vakarā Adarotu saime atkal ieguldzās līksmē, ko spēj uzburt vienīgi cerību baltie putni.
Ar upes ūdeni apveldzēja pupas, kaņepes un rāceņus, kā arī daļu kviešu tīruma. Palienes pelēkajā pulvervei- dīgajā sausnē ūdens pazuda kā pelnos. Trešās dienas rītā mitrums piepildīja ieplaku līdz pat linu laukam un sāka pamazām sūkties virspusē.
— Ja nu tagad uznāk košs lietutiņš, — Miķelis smēja,
— visi rāceņi peldēs.
— Toties citi lauki zaļos, — Toms atbildēja.
Adarotu ļaudis visu vasaru trīs reizes dienā ēda šķidru
miltu viru, ko Madara sauca par bada putru. Graudu pārpalikumu, kas bija paredzēts vasaras plāceņiem, nolika atpakaļ klētī, lai taupītos tukšajai ziemai.
Lielākie bērni, mežā ganīdami, ēda zaķu kāpostus un skābenes, grauza bērzu gremzdus, kas bērniem vienmēr patīk, meklēja putnu olas, mēģināja šo to nomedīt vilka mutei. Ķēniņš barību nespēja sameklēt pats, jo viņu neatlaida no saites. Saitē vests, kucēns gan šo to sasukija, tomēr galvenie aprūpētāji bija puikas, kas vilka dēļ izložņāja simtiem koku, nesdami vārnēnus, pūcēnus, ža- gatēnus un kovārnēnus. Tomēr vilcēnam klājās daudz ļaunāk nekā savulaik Ģertrūdei. Viņš vienmēr jutās izsalcis. Varbūt tāpēc zvērs sirsnīgāk pieķērās cilvēkiem un mājām, nekā to varētu gaidīt no vilka.
Pirms siena laika Toms divas dienas apstaigāja mežu, medīdams stirnas, zaķus un baložus. Tarbā savāca ķirzakas, čūskas, vardes. Lika tās izvārīt, sakapāt un izbarot vistām. Pēc tādas iebarošanas vistas patiešām sāka labāk dēt. Kopš tās reizes arī vistu apgādāšanu uzņēmās gani. Cīkstēšanās ar bada rēgu tiem šķita aizrautīga spēle.
Sausuma dēļ sienu vilkači ieguva labi ja trešo daļu no tā, ko sapļāva citugad. Pārējo nācās sagrābstīt pa purva malām un meža tērcēm, vākt kopā pa nastiņai. Lai gan tālu staigāt bija bīstami, Toms nolēma pļaut grīsli un niedres bebru slīkšņas līkumos. Šajā karstajā, sausajā vasarā Miroņmeža dumbrājā ūdens bija krietni krities. Zāle zaļoja uz nebēdu. Pirms līdzenumu bebri applūdināja, tur auga mežs. No tā pāri bija palikuši daži resni, melni egļu stumbri. Lielākā daļa koku 'gulēja mūklī un trunēja, bet šie pēdējie slējās rēgaini un bīstami, gaidīdami savu krišanas reizi.
Dumbrāja zāli lopi ēda labāk nekā pļavas grīsli. Bet ievākt to bija grūti. Jābrien pa zaļgļotu dūņām, katrs siena klēpis jāiznes malā.
Pārgādāt sienu pāri upei varēja vienīgi pa Toma dambi, bet pirms tam nācās pārlaipot ļumīgo purvekli, kur bebru aizsprostotā upe mežā meklēja citu noteku. Ūdens tur sūcās caur sūnām un skuju slāni, starp saknēm un ciņiem, radīdams daudzas sīkas avotu teces un padarīdams mežu par muklāju, kurā ik uz soļa žļakstēja rāva. Aizupes dumbrāja lielo zāli, Ķēniņa un Andra apsargāti, Adarotu ļaudis pļāva divas nedēļas. Pēc tam veselu nedēļu veda uz mājām.
Uz alkšņu un kārklu zariem uzkrautās gubas vilka gan zirgi, gan cilvēki. Pāri ļumeklim un jaunajam aizsprostam tās vajadzēja pāršļūkāt pļāvējiem pašiem.
Siena mēnesī vairākas reizes gar pamali aizstaigāja negaisa mākoņi. Beidzot samilza visa rietu puse. Saule paslēpās, putni apklusa. Melnajā tūcē šaudījās asas zibeņu šautras, un dārdēja sendieva Pērkona bargā balss. Diemžēl raženais veldzējums aizgāja garām Adarotām,_ nogriezās viņpus Egļu kalnam, atdodams savu svētību
Briņķu muižas zemnieku un citu pagasta ļaužu laukiem. Adarotu tīrumos tika vienīgi neliela rasa.
Meža ļaudis stāvēja pakalnā pie Vilkača avota un alkani vērās mākoņu blāķos, no kuriem lejup tiecās pelēkas sulīgas lietu strūklas, pazuzdamas aiz tālo, slaido egļu galotnēm.
— Kāpēc tiem tur tiek? — Andris bēdājās.
— Tas ir labi, — Toms atbildēja. — Ja citiem būs, nopirksim. Ja nebūs nevienam, tad ij sudraba dālders nelīdzēs.
Lai gan Pērkons runāja bargi, lietutiņš skalojās silts un lēnīgs. Aiz kalna lietus lija vairākas stundas. Vecais Repulis, zibeņu nebīdamies, staigāja ar pliku galvu pa pagalmu un labsirdīgi rūca:
— Laiki mainās, dēli! Mainās laiki! Tik remdens lietus nav manā mūžā redzēts. Dienasvidi griežas uz mūsu pusi. Tā nu tas ir;
Mazāk velgmes tika Pauru Anša tīrumiem. Bet ari viņa lauki sazaļoja. Gluži nodzeltējušie stādi atžirga. Ne- izdīgušie sadīga un sakuploja. Pļavās par jaunu uzziedēja purenes.
Pēc nedēļas nolija vēlreiz. Šoreiz lietus tika arī Adarotu tīrumiem, Bet bija jau par vēlu. Uzdīgusi labība līdz piriņajām salnām nepaguva nogatavoties. Pietrūka taisni tās vienas nedēļas. Desmit dienas pēc novēlotā lietus vilkači, jau pļāva meža stūra apūdeņotā tīrumā miežus, Ieguva piekto graudu. Izsēto divu pūru vietā izkūla desmit. Septiņus no tiem tūlīt noraka nākamā gada sēklai. Palika trīs. Toms izrēķināja, ka iznāk katrai gada dienai Uz saimes pa riekšavai.
Toties rāceņi izauga labi. Lai visus noglabātu, izraka jaunu bedri.
Rudens pusē ļaudis devās mežā lasīt brūklenes, dzērvenes, riekstus un ozolzīles, Lazdas auga Egļu kalna stāvās dienvidu nogāzes ielokā pret purvu. Tur iet drīkstēja tikai ar Toma ziņu, apbruņoti ar stopiem un zobeniem. Riekstu nebija daudz, tie paši gaužām sīki, tomēr, krietni piepūlēdamies, vīri savāca gandrīz pūru. Pāris reižu visi trīs aizgāja līdz Melno lauku svētbirzes ozoliem un pārnesa vairākus pūrus zīļu, Vilkači rūpīgi gatavojās bada Ziemai.