Togad viļķi kļuva pagalam nekaunīgi, Dienas laikā iemaldījās zemnieku sētsvidū, ķēra suņus, uzglūnēja klaušinieku un mežā braucēju zirgiem. Ļaudis ceļā ņēma līdzi dakšas, ar ko atgainīt laupītājus. Sur tur uz meža takām parādījās vilku bedres. Muižnieki arvien biežāk runāja par lielas jaktes rīkošanu. BaronsfeļļBlfs' par medībām Felsbergam atgādināja pirmajā nedēļā pēc agrā sniega uzkrišanas. Diemžēl sniegs neturējās ilgi jo krita uz nesasalušas zemes. Tādā laikā jātniekam tikt cauri brūkstalām nebija nekādu cerību. Zirgi tikai kājas salauztu. Muižnieki norunāja pēc pirmā īstā sniega uzkrišanas bez lieka atgādinājuma sapulcēties Briņķu muižā pie Felsberga ar suņiem, plintēm un taurēm. Ziņas par kungu nodomiem drīz vien nonāca līdz vilkaču ausīm. Meža iemītnieki tikpat nopietni vai vēl nopietnāk gatavojās apturēt mednieku iespējamo uzbrukumu dziļmeža takām. Toms saveda kārtībā lielo stopu, kam par loku kalpoja kalēja izkaltā jaunā dzelžu atspere. Smagais ierocis lielo bultu meta tālu. Toms tikmēr ņēmās ap jaunumu, kamēr prata trāpīt no trīsdesmit soļiem dūres lielā salmu vīstoklī vai no sešdesmit — galvas lielā lupatu bundulī. Vingrinājās arī Andris un Miķelis.
Aiz Egļu kalna viņi vairākās vietās strauta pāreju tuvumā sastādīja eglītes, lai tās izmantotu par slēpņiem. Rudenī vilkiem dažādās vietās purva tuvumā atdeva trīs jērus, lai zvēri citkārt klausītu pēc pirmā dūku pūtiena. Vilku kucēns Ķēniņš pamazām apguva vilkaču gudrību.
Sniegs uzkrita vairākas reizes, bet aizvien dienas otrā pusē nokusa. No rietumiem nāca tumši mākoņi. Visu sala mēnesi lija lietus. Purvs, kas sausajā vasarā jau vietām bija kļuvis pārejams, atkal piesmirka un applūda. Upītes paliene, kur vasarā auga rāceņi, pārvērtās par dīķi. Bebru slīkšņa izpletās. Pāri Toma izbūvētajiem aizsprostiem šalkdams gāzās ūdens. Rati, sūkņi un caurules tika novietotas rijā. Tāpat aizvāca visas ūdens renes. Vilkači parūpējās, lai vilku medniekiem liktos (ja kāds tik tālu dzīvs nokļūtu), ka meža māja ir drīzāk neapdzīvota kā apdzīvota.
Lietus lija vēl arī vilku mēneša sākumā. Vecais Repulis teica:
— Silta saule sakarsēja jūru. Nu tā kūp un kūp kā pods. Vai gan no citurienes tie lieti nāk, ja ne no jūras?
Vilku mēneša vidū sāka snigt. Lauki un meži kļuva balti, tikai dīķi, upes un dumbrāji spīdēja melni. No purva krasta labāk nekā jebkad varēja redzēt, cik dumbrājā akaču un slīkšņu. Dūņeklis stiepās raibs kā pupas zieds.
Briņķu muižā pirms ziemas svētkiem atjāja daži muižkungi ar plintēm un suņiem, bet mežā negāja.
Caurām dienām sniga un sniga. Mežā brakšķēdami lūza sniega smaguma noliektie zari. Tumsēja pelēkas dienas. Madara vārīja bada putras un auda skaistus audumus. Guna ar Anci mazgāja, sukāja, krāsoja un vērpa vilnu. Bērni grauza krāsnī ceptus rāceņus, saldētas un kaltētas ogas, pina tīklus un rūpējās par skala uguni. Vīri palēnām beidza būvēt Andra jauno kambari.
Pienāca un pagāja ziemas saulgrieži. Madara no ietaupītiem miežiem cepa svētku plāceņus. Dienas ritēja klusas un mierīgas. Kungi atlika vilku medīšanu uz citu gadu. Vilkači atviegloti uzelpoja.
Kad sniegs sasniga biezs, uznāca sals. Atausa skaidri rīti. Debesis izpletās zilas un tālas kā bērna sapnis.
Nedēļu pēc meteņa Toms ar tērauda loku nošāva jaunu alni govs lielumā. Uzvēlis to uz pītām zaru sliecēm, viņš šļūca visu nakti, līdz guvumu atvilka purva malā. Kamēr aizgāja pēc palīgiem, pie medījuma pielavījās lapsa. Arī to nošāva.
Toziem, kā zinātāji stāstīja, jūra nemaz neaizsala. Pašā spelgoņā ar kuģi bija riskanti braukt. No šļakatām apledoja klājs, masti un buras. Satiksme ar Stokholmu uz laiku pārtrūka. Sarosījās poļu siriķi. Nāca cauri Inflan- tijai pāri Aiviekstei uz Vidzemi, kas bija izdaudzināta par bagātu. Muižnieki pulcēja pašaizsardzības vienības un kopā ar algotiem sardzes karakalpiem gūstīja laupītājus. Jaunās rūpes pavisam novērsa kungu domas no vilku nīdēšanas.
Pienāca pavasaris, mīksts un miglains. Pavisam citāds nekā iepriekšējā gadā. Sniegs kusa ar lietu, un upe pālo ja tik vareni kā nekad.
Lopi aiz barības trūkuma tikko turējās kājās. Zirgiem pirms sējas laika atdeva pēdējo miltumu, jo viņus gaidīja grūti darbi. Bērni klaiņoja pa norām, plēsa veco kūlu un pirmos zaļos zāles dzietus govīm. Aitas laida uz tīrumu, tikko bija nokusuši pauguru gali. Arī cūku, kurai bija gaidāmi sivēni, izdzina pagalmā parušināties. Visi atguva prieku un mundrumu. Bada ziema bija godam izturēta. Bērziem tecēja sulas, biezēja gremzde, dīga skābenes un zaķkāposti.
Kad Toms un Andris izgāja pirmajās pavasara medībās, viņiem līdzi skrēja liels, izkāmējis vilks, vārdā Ķēniņš.
PIRMS MEDĪBĀM
PIRMS MEDĪBĀM
Rāmā prātā vilkatis sēž egles galotnē meža biezoknī un kramšķina kā krauklis.
Tautas ticējums
Nākamā vasara atkal bija dāsna. Abas Adarotu rijas tika piekrautas ar labību. No rīta vīri cēlās agri, izkūla serumu, pēc tam izvētīja graudus un noglabāja klētī. Tā arī torīt.
Kamēr Miķelis slaucīja piedarba klonu un kārtojās pa klēti, Andris aizgāja apgaitā, bet Toms iekūra rijas krāsni jaunam serumam. Kad guns iedegās, Toms izkausēja sveķu līmi un mērcēja šķīdenī kadiķkoka bultas. Līmē cietinātas šautras neriezās, nekalta un nemirka, palikdamas vienādā svarā. Tas bija gaužām svarīgi, lai ik reizi trāpīgi šautu. Vectēvs Tomam mazotnē aizvien piekodināja: