— Hannel! — viņš izbrīnās pilnā balsī runāja. — Tāpēc jau mēs saucām draugus uz medībām, lai viņi pārnestu zvēru ādas. Vai tu mums nenovēli veiksmi?
Hanna kodīja lūpas un acīmredzot nepiekrita tēva vārdiem, tikai pieklājības dēļ klusēja.
Lizuma muižas valdītājs francūzis Antonijs Morī, vīrs ap gadiem piecdesmit, kurš tikko bija ieradies, šo sarunu dzirdot, viszinīgi pasmaidīja un, izrunādams vācu vārdus ar jūtamu svešzemnieka akcentu, teica:
— Ļoti jauk! Mūsu pusē medniekam bija laime, ja mājā palikušais tam novēlē tukšu maisu. Vai tā, freilen Hanna?
Hanna purināja galvu un neteica ne vārda. Morī grasījās vēl kaut ko sacīt, bet blakus istabā pārāk vilinoši skanēja Šomana skaļā balss, un jaunava steidzās tur. Somans vienmēr prata ko interesantu pastāstīt par zviedru zemi, karaļa nama intrigām vai valdības nodomiem. Pašlaik viņš stāstīja kaut ko šausminošu.
— Kuģis bija pats lielākais karaļa flotilē. Divdesmit piecas asis garš, septiņas asis augsts. Simt trīsdesmit kuģa vīru un trīs simti lielgabalnieku. Sešdesmit četri bronzas lielgabali. Pirmajā griezienā tas sasvēries uz
sāniem. Apakšējās lielgabalu lūkās ietecējis ūdens. Pēc mirkļa virs līča peldējušas tikai netīras putas un kuģa vīru cepures <».,
— Kas noticis? — kāds, kurš sākumu nebija dzirdējis, bažīgi jautāja,
— «Vasa» nogrimis.
— Gustava Ādolfa flagmanis noslīcis pirmajā braucienā, — citi paskaidroja.
— Bijusi silta vasaras dieniņa, — Šomans turpināja. •— Krastā pastaigājušies ļaudis — bērni un sievietes. Un pēkšņi vaids no visu krūtīm. Buras un masti plak- šķēdami atsitušies pret ūdeni.
— Vainīgo nesodīja? Kapteini nepakāra?
— Ko kapteinis? Kuģis nepareizi būvēts.
*r~ Kas būvētājs?
—- Pēc karaļa dotiem mēriem rūpīgi cirsts un svērts.
— Vai karalis kāds kuģu zinātājs?
— Hm,ti
— Kurš dzīvs karalis kādreiz bijis nezinātājs?
— Kungi! Cienījamie kungi! — Felsbergs laipni iesaucās, jo bija piesardzīgs. Kāpēc viņa mājās aprunāt Zviedrijas karali? — Aplūkojiet, kungi, medību plānu! Izvēlieties vietas! Priekšpusdienā mežam jābūt ielenktam. Redziet, tajā pusē purvs, tur vilki iziet nevarēs. Tur bebru slīkšņa. Mēs viegli viņus iedzīsim maisā.
Felsberga uzzīmētais medību plāns sāka iet no rokas rokā. Katrs ierakstīja savu zīmi pretī aplītim.
— Vai taisnība, ka nākamgad būšot valsts revīzija? — Dūres muižas īpašnieks Hanss Heisens ieminējās Šomanam.
Tas paraustīja plecus.
— Tādas runas dzird katru gadu,
— Tomēr, Vai nu pa tukšo runātu?
— Nezinu, cienītais! — Un viltīgi piemetināja: — Man kā arendatoram īpašuma lietas maz rūp,
— Es tik gribēju zināt, vai viņi brauks pa laukiem skaitīt atsevišķas zemnieku sētas, — Heisens turpināja. Viņš izskatījās vecs un norūpējies. — Jau pērn solījās revidēt.
Šomans pasmaidīja,
— Runā, ka visas muižas ar laiku piederēšot valstij. Pamazām rekvizēšot tāpat kā pie poļiem. Tikai šoreiz atstāšot mūs pašus par rentniekiem.
Heisens grūti nopūtās.
— Kungi! Ievēlēsim medību vecāko! — Felsbergs atkal sauca. Viņam piemita apbrīnojamas spējas pārtraukt sarunas tieši tad, kad tās kļuva netīkamas,
Par vecāko izvēlēja Morī.
Felsberga sieva Ģertrūde sarunājās ar Dopnuižas kundzi un Morī kundzi par vilkačiem.
— Gotfrīds jau netic, — viņa sūdzējās. — Bet es ticu. Pati savām acīm redzēju, kā vilks koda kambara durvis, kaķis lēca uz karstas plīts un Hloja gaudoja kā slima. Kā lai vēl netic?
— Interesanti, interesanti, — Morī kundze atkārtoja. — Labi, ka atbraucu vīram līdzi. Tas taču gaužām interesanti. Citādi pasaule kļūst tik garlaicīga.
Dormuižas kundze klusēja. Viņai šķita, ka aizviņgad vīrabrāļa nāvē vainojami drīzāk dzīvi ļaundari nekā pārdabiski spēki. Tomēr no Felsbergkundzes stāstījuma viņai kļuva baisi. «Ja viss, ko viņa saka, taisnība,» Dormuižniece sprieda, «tad ļaundariem laikam ir sakari ar pašu nelabo.» To, ka, vilkačiem tuvojoties, suņi kļūst nemierīgi, viņa gluži labi pati bija redzējusi un neprata izskaidrot.
Lielajā goda istabā kurējās krāsns. Indriķis ar otru kalpu kārtoja telpu rīta mielastam. Liene ar divām zemnieksievām gatavoja ēdienus. Gaidīja atbraucam vēl dažus medību mīļotājus no tālākiem nostūriem. Medību gaidas radīja ļaudīs pacilātību, tādu kā svētku prieku,; Kungiem mirdzēja acis, sejas sārtojās.
Pavisam savādāk gaidāmajam notikumam gatavojās vilkači. Viņi ļoti steidzās, tomēr ne mirkli neaizmirsa piesardzību. Pāri gravai pāršūpoja Ķēniņu, kraukli, Kau- laišu Krišu un citas aizsardzībai paredzētās ietaises. Ķēniņš bija divgadīgs vilks, krauklis — no aitu zarnām sameistarota kokle, kas atdarināja kraukļa balsi, bet Kaulaišu Krišs — koka lelle cilvēka izskatā, kurai grūtā brīdī vajadzēja pūst tauri un noderēt par maldinoši» mānekli vai, kā Toms teica, tapt par plinšu tukšotāju,' Ķēniņš palika uz zemes, bet kokle un Kaulaišu Krišs tika uzkārti egļu galotnēs iepriekš sagatavotās iekāres.
Gan kraukļa balsij, gan Kaulaišu Kriša taurei spēku deva no egļu galotnēm uz leju slīdoši smilšu maisi, kas tur stāvēja jau kopš rudens. Lai ietaises iedarbinatu, pietika pavilkt vienu vai otru tievu linu auklu, kas stiepās gar koka stumbru un izbeidzās eglīšu biežņā, kur atradās slēpnis.