Vilku čabatās auti vīri žirgti staigāja pa mežu, mīdami pēdas skaistā vilku solī un žigli savezdami kārtībā savu sarežģīto saimniecību. Kad sākās medības, viss vēl nebija sakārtots, bet vēl jau varēja paspēt.
MEDĪBAS
MEDĪBAS
To pauguru gravas viņā pusē vecos laikos dēvēja par Suņu Kaulu kalniņu, jo tur vilki ēduši noķertos suņus.
Vecu ļaužu teika
Divas stundas pēc gaismas svīda tālajā piepurva vērī atskanēja pirmais taures pūtiens, un mednieki plašā gājienā sāka virzīties no krasta ziemeļu silainēm uz Bebru slīkšņas pusi. Ķēde sniedzās no purva malas līdz smilšu pauguriem un zāļu Mades mājām. Jāja cits no cita četrsimt soļu atstatumā. Starp jātniekiem krūmus izokšķerēja suņi, gādādami, lai neviena lielāka dzīva radība bez ziņas neizkļūtu cauri dzinēju ierindai.
Pieci mednieki novietojās silavas otrā galā starp Bebru slīkšņu un Pauru Anša mājām. Lai medījums neaizietu pāri zemnieku laukiem, meža malā troksni taisīja paši zemnieki, kas atsacījās iet biezoknī par dzinējiem. Viņi bija bruņoti ar klabekļiem, dakšām un skaļām balsīm. Purva klajumu novēroja Volfs, kas jāja gar pašu purva malu. Viņa pienākums bija dot ziņu par katru vilku, kas apiet mednieku ķēdi pa staigno klajumu. Lai gan ceļš gar dūņekli šķita pats īsākais, šo uzdevumu izpildīt nenācās viegli, jo ne visās vietās dum- brājs bija pārskatāms. Šķēršļi mednieku spieda līkumot, lauzties cauri brikšņiem un apiet slīkšņu atzarus.
Felsbergs nezināja, vai ielenktajā meža daļā šobrīd vilki atrodas, bet ļoti vēlējās, lai mednieki, drūmo biezokni pārstaigādami, izkliedētu tā baismas, noņemtu si- lavai noslēpuma plīvuru, tāpēc pirmo gājienu grieza pret Vilka tupekli un Egļu kalnu. Turklāt šis bija vienīgais Vilkaču sila stūris, kas saskārās tikai ar Briņķu muižas laukiem, tāpēc skaitījās neapstrīdams viņa īpašums.
Drīz pēc medību sākuma atskanēja pirmais šāviens. Savēja taure tūlīt pavēstīja par notikušo: medījums izgājis cauri mednieku ķēdei. Pūtiens atkārtojās veselas četras reizes pēc kārtas un liecināja, ka redzēti četri zvēri. Medību vecākais, to uzzinājis, deva pavēli apstāties. Pēc brīža no tās puses, kur bija atskanējis šāviens, pretī nāca uzstājīga atbilde:
«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»
Morī piejāja pie tuvākajiem posteņiem apspriesties. Varēja gadīties, ka šāvējs aizmirsis pareizo taures valodu un nu maldina biedrus, aicinādams uz priekšu, kad medījums jau izskrējis no masta un tālāka dzīšana veltīga. Pa ķēdi nosūtīja jautājumu:
«Tī-tī-tā? Ko darīsim?»
Un atkal no šāvēja puses nāca uzstājīga atbilde:
«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»
Pēc brītiņa', acīmredzot lai medību vecākais nešaubītos par mednieka taures valodas zināšanām, atnāca vēsts:
«Priekšā bīstams zvērs!»
Morī grozīja galvu aiz brīnumiem. Kā tas varēja notikt? Četri medījumi izgājuši caur ķēdi, bet priekšā vēl bīstams zvērs. Tīrā mistika. Vai Felsbergs jau brokastīs būtu kādu pacienājis no savas vīna mucas?
Morī tīši nedaudz atpalika. Un pēkšņi parāva pavadu. Sastinga. Krūmos tālumā kustējās pelēks zvērs. Pēc brīža suns Botejs īsi noķaukstējās un apklusa. Medību vecākais jāja turp. Nāsīs iesitās vilka asā smaka. Jā, tur jau rindojās pēdas. Tālāk pletās savāds plankums. It kā sniegā kāds būtu vāļājies. Suņa pēdas pazuda.
— Botej! Botej! — mednieks sauca. Pēc tam iesvilpās. Suns nerādījās.
Vilka pēdas paslēpās jaunaudzes biezoknī. Medniekam šķita, ka tur atkal nozib kaut kas pelēks.
— Botej! Botej!
Suns nenāca. Eglājā viedās tikai vilka minums. Lielas ķepas. Pēkšņi blakus zvēra pēdām sniegā pamirdzēja sārta asins lāsīte. Vai vilks būtu ievainots?
«Surp, kaimiņi! Surp!» Morī taurēja.
Kaimiņi bija krietni pavirzījušies uz priekšu. Viņi no tālienes atbildēja, ka tauri dzirdējuši. Tajā pašā laikā pa ķēdi no purva malas nāca otra ziņa:
«Divi izgāja cauri! Tu-tū! Tu-tū!»
Pēc tam nāca nesaprotams taurējumsi
«Tū-tu! Tū-tu!»
Morī nezināja neviena medību skaņu raksta, kuram sastāvā būtu «tū-tu». Ko pauž šis jocīgais «tū-tu»? Neko nevarēja saprast. «Kas tās par aplamībām?» mednieks prātoja. «Taurē, kā prātā jukuši. Vai varētu būt, ka mežā nepareizi atskan? Kur tas dzirdēts?»
Taure nodziedāja vēlreiz, un pieredzējušais mednieks pēkšņi attapa, ka ziņa tiek spēlēta otrādi. Nevis «tu-tū», kas nozīmēja «pazuda», bet «tū-tu» — kaut kas pretējs pazušanai. Tātad zvēri acīmredzot izgājuši ķēdei cauri no mugurpuses. Droši vien arī pirmais pūtiens par četru zvēru iziešanu cauri ķēdei nozīmēja to pašu, jo mirkli vēlāk taču taurēja; «Priekšā bīstams zvērs!»
No šāda atklājuma medību vecākajam vieglāk nekļuva. Pats velns nesaprastu, kāpēc sešiem vilkiem būtu tīšā prātā jālien iekšā mednieku murdā.
Pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja šāviens,
— Kas noticis? — Morī taurēja un iecirta piešus zirgam sānos. Biezokņa malā zemē gulēja pelēks maišelis. Nē! Tas bija Botejs. Morī aplaida visriņķī skatienu. Aiz egles blakus savam zirgam stāvēja Šomans un mierīgi lādēja šauteni. Morī niknumā saknieba lūpas. Suns bija beigts, par to nevarēja būt šaubu. «Kas to nonāvējis?» Morī domāja. Šomans ar vienu lūpu kaktiņu vīpsnāja. Morī aplūkoja pēdas un atviegloti nopūtās: Boteju, acīmredzot jau nokostu, bija nesis vilks uz muguras, jo suņa pēdu nemanīja,