— Te ir īsta vilku audzētava, — Šomans drūmi teica. •— Ja mans zirgs nekrācis, es tam nešķīstenim būtu pagājis garām desmit soļu attālumā.
— Trāpīji? :
—- Spalvas pajuka.
Viņi iesprauda kokā zīmi un devās pa vilka pēdām tālāk meža biezoknī, iepriekš notaurējuši!
«Visi savās vietās!»
Pēc brīža no purva malas pienāca vēsts:
«Suns pazuda!»
Morī no savas puses vēl vienu suni pielika klāt un pūta taurē:
«Divi suņi tu-tū!»
Nu jau septiņi vilki atradās mednieku loka iekšpusē. Nedzirdēts gadījums! Morī labprāt par to šobrīd paru
nātu ar Franci, kurš daudzkārt bija medījis pelēkos zvērus, bet Francis jāja trīs vīrus tālāk un tauri nelietoja, tālab nebija atrodams.
Mednieku ķēde pamazām šķobījās. Traucēja mazie purviņi un grūti caurjājamie biezokņi. Pieauga satraukums. Taures šad tad atgādināja, ka priekšā joprojām septiņi zvēri. Viens no tiem ievainots.
Meža otrā malā arī atskanēja tāli blīkšķi. Tauri tik tālu nevarēja dzirdēt, tāpēc tikai vakarā pārējie uzzināja, ka tur šauti ne vilki, bet no meža bēgošas stirnas.
Pēc brīža Morī izdzirda vēl vienu šāvienu apmēram pūces brēciena attālumā un pēc tam šaušalīgu vīrieša izbaiļu kliedzienu. Uz brīdi kliedziens apklusa, tad atkal atskanēja no jauna. Brakšķēja zari, uz sasalušās zemes dunēja ātri skrejošu zirgu pakavi. Pakavu duna attālinājās un izzuda tālumā. Iestājās klusums. Kļuva neomulīgi. Mežs smagi šalca. Egļu zaros čiepstēja kaut kādi mazi putniņi. Čakstināja vāvere. Žadzināja žagata. Ceļu šķērsoja četru izklaidus skrejošu vilku pēdas. Morī lēni jāja pa tām, gaidīdams taures skaņas, kas vēstītu par notikušo. Bet taures klusēja.
— Kas notika? — medību vecākais taurēja, bet nesaņēma nekādas atbildes. Beidzot izdzirda balsi no krūmiem saucam:
— Ej, cilvēk! Ja tev vēl ir zirgs, tad steidzīgi jāj šurp! Te guļ viens ievainots.
Kliedzējs bija Francis. Mednieka seja sārtojās sīkās brūcēs. Asinis sūcās gan no pieres, gan no vaigiem. Lāsmoja no zoda. Baltās, skaistās kažokvestes apkakle bija nosmērēta brūna, rokas notašķītas, jakas piedurkne pārplēsta.
— Ko brīnies? Jāj tuvāk! — Francis nikni uzkliedza.
Tāds uzbļāviens, bez šaubām, bija apvainojošs, tomēr
medību vecākais nekavējoties paklausīja. Divsimt soļu uz meža pusi zem egles, Franča apmetnī ietīts, gulēja Dormuižas kungs. Pie labās auss tam vaigu rotāja liels zilums, seja bija miroņbāla, acis aizvērtas. Kā redzams, vīrs bija bez samaņas.
Medību vecākais nekavējoties notaurēja medību atsaukšanu. Viņam neatbildēja neviena taure. Mežs visapkārt šķita izmiris, un Morī taurēja vēlreiz, bet atbildi nesaņēma, it kā starp viņiem un pārējiem būtu nolaidies burvju priekškars.
— Kāpēc mednieki klusē? — viņš jautāja Francim, kas bažīgi vēroja Dormuižas kungu. Francis vienaldzīgi paraustīja plecus.
Īstenībā daži mednieki dzirdēja un atsaucās, bet, tā kā viņi bija iegājuši meža dziļumā, starpā atradās divas stāvas pakalnu rindas, kas aizturēja skaņu. No Melno lauku puses uz mežu bija dzirdams labāk nekā pretējā virzienā, jo tur atbalsoja stāvās kraujas.
Dormuižas kungam, kā vēlāk noskaidrojās, bija uzbrukusi apmācītā vilcene Ģertrūde un vēl divi vilki. Dormuižas kungs zvērus pamanīja vēlu, kad zirgs sāka krākt un metās krūmos. Mednieks paspēja, izšaut, bet zirga trakošanas dēļ netrāpīja, lai gan vilks atradās tuvu. Pēc mirkļa pirmais vilks uzlēca jātniekam aiz muguras. Zirgs drāzās uz priekšu mežonīgos aulekšos. Jātnieks lūkoja griezt kumeļu uz klajuma pusi, bet taisni tur priekšā izskrēja divi citi vilki. Dūkainais cirtās atpakaļ. Mednieks pārbīlī sāka kliegt, palaida pavadu un mēģināja ar plintes stobru -nogrūst nešķīsteni no zirga. Vilku gan nogrūda, bet tas neatkāpās no upura, lūkoja uzlēkt vēlreiz. Tad pēkšņi nāca apdullinošs trieciens ar kādu zaru vai koka stumbru pa galvu. Viņš izkrita no sedliem, vēlreiz sāpīgi triekdamies ar pakausi pret sasalušo zemi, un zaudēja samaņu.
Francis laikus pamanīja vilkus. Sekoja tiem pēdu pēdā. Pēc Dormuižas kunga nokrišanas izšāva uz trako vilku. Tas tūlīt novēlās zemē beigts. Francis gribēja zirgu apturēt, bet nespēja, jo izrādījās, ka arī viņa kumeļu dzen zvēri. Tad mednieks lūkoja, sēdēdams zirgā, uzlādēt plinti, bet tas neizdevās. Bēris ieauļoja sīkegļu biezoknī, smalkie zari iecirtās sejā un izrāva jātnieku no sedliem. Zirgs aizdrāzās tālāk viens, zemi dimdinādams un zarus lauzdams. Uztrausies kājās, Francis vispirms uzlādēja šaujamo un tad pa pēdām devās atpakaļ dižmežā, kur atrada sniegā guļošo Dormuižas kungu. Turpat netālu asiņu peļķē mirka nošautā vilcene. Te stāvēdams, viņš izdzirda Morī tuvošanos.
Vēlreiz notaurējis atkāpšanās signālu, Morī kopā ar Franci uzcēla zirgam mugurā Dormuižas kungu un lēnos soļos kleberēja uz māju pusi. Zemnieki, kas tīruma malā sita klabekļus, viņiem pastāstīja, ka pirms brīža no meža izauļojusi dūka ķēve ar asiņainiem sāniem un aizlēkusi pāri kalnam. Pēc pazīmēm tas bija nevis Franča, bet gan Dormuižas kunga kumeļš.
Morī norīkoja zemniekus aizgādāt Franci kopā ar grūti cietušo uz muižu, bet pats atgriezās silā. Viņš vēlreiz aplūkoja nošauto vilku un iesprauda zaros krāsainus karodziņus, lai, atpakaļ nākot, varētu medījumu atrast.
Kad viņš uzjāja pirmajā stāvajā pakalnā, meža dziļumā atskanēja baigas gaudas. Šķiet, tur gaudoja liels suns. Pēc mirkļa norībēja šāviens.
«Kas noticis?» medību vecākais taurēja no pilnas krūts. Satraukts gaidīja atbildi.
Pēc brīža tālumā atskanēja taures pūtiens, kas neko jauhu nevēstīja, tikai vēlreiz atkārtoja jautājumu: kas noticis? Morī saknieba lūpas. «Tā varēja gaudot vienīgi Volfa suns,» viņš bažīgi domāja. «Kāpēc Volfs klusē?» It kā no krēslainiem tālumiem nākdams, viņam ausīs ieskanējās dīvainais nosaukums «Vilkaču sils». Morī dziļi ievilka elpu un taurēja vēlreiz. Slaidajās egļu galotnēs skaņas šalkdamas sakrustojās un aizviļņojās gaisos. Šķita, ka koki smagi nopūšas. No tuvējiem zariem nobira sīkas sniega šķipsnas, egļu galotnēs iedziedājās savādi putnēni. Klusums.