Pēc minūtēm trim tālumā vientuļa taure atkal atkārtoja jautājumu un piebilda: «Suns tu-tū.» Morī taurēja signālu: «Pie manis!» Tālā taure tūlīt atsaucās. Morī nedaudz nomierinājās, gaidīja. Pēc visa spriežot, šim taur- manim, ja tas nebija pats Volfs, vajadzēja zināt, kāpēc kauca lielais suns un kālab Volfs neatbild, jo gaudas un šāviens skanēja tieši tajā meža nostūrī.
Saule ieslēpās melnā mākonī. Mežs satumsa. Medību vecākais uzjāja pakalnā un vēlreiz notaurēja pulcēšanās signālu. Tālumā atsaucās divas taures, trešā jau noskanēja pavisam tuvu.
Pirmais atjāja Hermanis Hols, Volfa kaimiņš. Viņa kalsnā, vasaras raibumiem klātā seja bija saspringta un izskatījās tāda kā nobālusi.
— Kur Volfs? — Morī jautāja.
— Nezinu. Man pašam pazuda suns. Kā zemē iekrita. Nesaprotu… — Hols taisnojās.
Morī viņu vērīgi nolūkoja.
— Kas gaudoja?
— Volfa Maksis, šķiet. Kas tam lielajam teļam varētu kaitēt? Nesaprotu.
Morī vēlreiz vērīgi nopētīja medībp biedru.
— Kāpēc Volfs neatsaucās?
— Nezinu. Viņš ne jau pirmo reizi klusē. Baidās iztramdīt medījumu vai ko citu. Maksis gaudoja aiz niknuma. To varēja saprast pēc balss. Vai jūs nedzirdējāt?
— No tāluma nevar neko saprast, — vecākais izvairīgi attrauca.
Piejāja vēl divi mednieki.
Viens no viņiem arī bija dzirdējis kaucam Volfa Maksi un šāvienu, bet vairāk neko nezināja.
Hols, juzdams Morī neuzticību, piejāja viņam tuvāk un teica:
— Suns pārrikšoja pāri strautam, uzskrēja pakalnā un atpakaļ vairs neatgriezās. Aizjāju turp, paskatījos, pasvilpu. Klusums un miers. Starp koku stumbriem tālumā varēja redzēt tīreli. Bēdīga pasaule.
Morī klusēdams klausījās.
Atjāja vēl divi mednieki. Tie par vilkiem nebija dzirdējuši, brīnījās, kāpēc citi tik karsti taurējuši. Vai jokojušies, vai pa īstam vilki manīti. Morī bažas par Vclfu viņiem šķita gaužām pārspīlētas.
— Cik mežu šis vīrs izjādelējis, — viņi smējās. — Pašam velnam uz muguras krustu piesitīs. Jājam mājās nogaršot Felsberga apsolīto vīnu. Nav ko biezoknī tupēt.
— Vai tur bija vilku pēdas? — Morī pēkšņi atkal pievērsās Holam.
Hols sarauca pieri.
— Šur tur redzēju.
— Tu domā, ka šāva pats Volfs?
Hols pavīpsnāja.
— Kas tad vēl tur varētu šaut? — viņš ironiski at- vaicāja.
Morī saknieba lūpas. Domāja: «Tā jau laikam būs. Lai cik nesimpātisks šis Hols, nedrīkst taču tikai tāpēc turēt viņu aizdomās par… nelaimes tīšu slēpšanu. Ticamāk, ka Volfs, tāpat kā Francis, mīlēdams darboties savrup no citiem, šobrīd mežā dīrā medījumu, par tauri nelikdamies ne zinis.»
Kad Morī paziņoja lēmumu doties mājup, nevis dzīties atpakaļ egļu vēra mēmumā, Hols atviegloti uzelpoja. Kaut kā kaitēt Volfam viņam, protams, nenāca
ne prātā, bet sirdsapziņa tomēr nebija īsti tīra. Pie gravas jutekļi viņu brīdināja, ka tālāk biezoknī draud briesmas. Vecākajam viņš to neteica, tāpat nesacīja, ka gravas viņējā krastā bija pamanījis ne vien vilku, bet arī auļos skrejoša zirga pēdas, kas veda muklāja virzienā. Saprast varēja daudzās vilku zīmes — bet ko nozīmēja zaļās gļotas uzkalnā? Tālāk Hols nejāja ne tāpēc, ka būtu zudušas cerības noskaidrot Volfa atrašanās vietu, bet gan tāpēc, ka viņu pēkšņi sagrāba dīvainas, neizskaidrojamas bailes, it kā no katras krūmu skup- sņas tūlīt uzglūnētu nāve. Medību vadītāja jautājošā taure viņu pavēloši dzina uz priekšu, bet bailes atturēja. Mednieks ilgi stāvēja uzkalnā starp divām lielām eglēm, kad ar atvieglojumu izdzirda Morī aicinājumu doties pie viņa. Hols tūlīt atsaucās.
Morī pašreizējā iztaujāšana Holu nervozēja. Viņš nedrīkstēja teikt visu patiesību, lai citu acīs neapkaunotu savu godprātīga muižnieka vārdu, neizpelnītos pārmetumu par gļēvo atkāpšanos,
Mēģinādams izkliedēt šaubas un aizdomas, Hols vēlreiz piejāja blakus francūzim un teica:
— Mans suns pazuda, it kā zemē būtu iegrimis.
— Un tu pat nepaskatījies, kur viņš palicis? — Morī indīgi jautāja.
Hols grasījās kaut ko atbildēt, lai sevi attaisnotu, klusībā lādēdamies, ka sācis atkal šo muļķīgo, slideno sarunu ar medību vecāko, te pēkšņi aizmugurē drasējošais jātnieks skaļi iesaucās:
— Apstājieties! Tur kāds auļo.
Patiešām, kļuva arvien skaidrāk dzirdami zirga soļi un zaru brakšķi. Troksnis strauji tuvojās. Sārta vakara saule, atbrīvojusies no melnā mākoņa, meta silā spožus, trīsošus plankumus. Jātnieks drāzās garām mednieku pulciņam divsimt vai trīssimt soļu attālumā. Daži redzēja kaut ko zibam, citi neko nemanīja. Tikai auļu dipa un lūstošu zaru troksnis aizšalca kā vētras brāziens.
— Volfs?
— Volf! Kur tu skrien? — cits skaļi sauca. — Eu!
Nekādas atbildes.
Zirgi kļuva tramīgi, grūdās cits citam virsū. Kāds iesāka skriet. Pārējie auļoja līdzi.
— Turiet kumeļus! — Mori sauca. — Vai neredzat, ka medījums nāk?
Patiešām — pa krūmiem zagās vilki, viegli un lokani kā meža gari. Kumeļi diemžēl vairs neklausīja jātniekiem. Vīri no savām ugunsnūjām blieza uz abām pusēm, ka dūmi vien kūpēja, bet raustīgā jājiena dēļ ne- speja trāpīt. Morī saniknojās, grasījās lēkt no zirga, lai varētu kārtīgi notēmēt, kad visi zvēri pazuda tikpat strauji un negaidīti, kā bija parādījušies. Zirgi aprima. Vīri atlaidās ērtāk sedlos un pielādēja šautenes. Trakajā skrējienā kumeļi viņus bija aiznesuši vismaz pus- jūdzi uz priekšu. Lai atrastu nošauto vilku, nu vajadzētu atgriezties vērī. Diemžēl sāka jau krēslot, tālab nolēma pēc medījuma atnākt rīt. Drīz bariņš izjāja klajumā.