Felsbergs, nebūdams mednieks, tauru valodu zināja pavirši. «Uz priekšu! Medījums! Tu-tū!» — tas bija viss, ko viņš saprata. Tāpat kā Francis, viņš nolēma jāt bez suņa un taures, tikai aiz pavisam citiem apsvērumiem: lai nedotu vilkačiem par savu tuvumu nekādu ziņu. Visi pārējie medīja vilkus, viņš — cilvēkus. Viņu nesaistīja bažas par veiksmi vai neveiksmi. Ja izrādīsies, ka vilkatis ir pietiekami stiprs un cirtīs brūces medniekiem, tad diženie visziņi un bruņinieki beigs smīnēt par Felsbergu ģimenes māņticību un muļķību, sapratīs, ka bijībai pret meža noslēpumiem ir savs pamats. Ja savukārt izdosies noķert pašu ļaundari vai vismaz atklāt tā viltības, tad. .. Diemžēl tādu iznākumu priekšstatīt bija gaužām grūti.
Felsbergs jāja lēnām. Sēdēja uz paša mierīgākā zirga, kam ap ausīm bija jaušams sirmums un zobi auzas mala vāji. Francim, kas no rīta par zirga izvēli brīnījās, viņš iestāstīja, ķa Kozers, tā sauca ādinieku, nebaidās vilku un dūmenīcas sprādziena. Tā, starp citu, bija gandrīz taisnība.
Zinādams meža ielokus un tērces, Felsbergs jāja nesteigdamies. Viņš bija izvēlējies posteni pats pēdējais, tālab nevienam nenāca prātā, ka šinī ziņā saimnieks baudītu kādas priekšrocības.
Kaut kur dvēseles dziļumos modās doma, ka arī Lielajam Vilkatim tāda pieticība no viņa — Briņķu muižas īpašnieka puses būs patīkama, apliecinās, ka ne jau Felsbergs pats medības vēlējies, ka visu noteicis liktenis.
Zirgs brida lēnām, reizreizēm garlaikoti nosprauslo- damies. Felsbergs uzmanīgi vēroja ik celmu un krūmu. Pa labi un kreisi stabulēja mednieki. Šur tur atskanēja šāvieni. Dažs blīkšķis nāca arī no upes puses. Tur, kā vēlāk noskaidrojās, masta vīri pārkāpa kārtību un šāva citus medījumus. No taurēšanas Felsbergs saprata, ka bieži atkārtojas «tu-tū». Tāds iznākums šķita loģisks un saprotams, jo arī viņam pašam bija «tu-tū». Ne pēdu, ne vilku. Pat zaķa cilpu nemanīja. Viņš tīšām jāja pārējiem nedaudz aizmugurē, jo negribēja neko nomedīt, tikai mežu pārskatīt. Pirmās lielākās pēdas, ko viņš ieraudzīja svaigajā sniegā, bija zirga pakavu nospiedumi. No labās puses kāds bija aizjājis šķērsām pāri medību virzienam uz kreiso pusi. Felsbergs turpināja ceļu taisni uz priekšu. Tālumā pie purva pretī Dziļūdenim, tātad vismaz tūkstoš soļu aiz Vilkavota, tas ir, Vilka tupelcļa, skanēja kāda taure. «Ak tad daži jau ir tur priekšā,» Felsbergs nedaudz vīlies nodomāja. «Un atkal bešā.»
«Tu-tū!» taure vēstīja.
«Tu-tū! Tu-tū!» Felsbergs sapīcis sprieda. «Mežs tukšs kā izslaucīts, tikai plintes pārlieku vaļīgi sprāgst. Taisa lieku traci. Kaut gan varbūt taisni tā labi, izbaidīs vilkačus.»
No šīs puses Pērļupīti pārjāt varēja tikai vienā vietā. Felsbergs vispirms brīdi vēroja braslu. Neviens jātnieks tam nebija tuvojies, toties gar krastu stiepās lielu vilku ķetnu nospiedumi. Tās bija pirmās zvēru zīmes, ko Briņķu muižas kungs todien pamanīja. «Kāpēc šķērsām ceļam?» Felsbergs domāja. «Vai tas nav brīdinājums, ka tālāk nedrīkst?»
Šajā brīdī, šķiet, aiz upītes Egļu kalna tiešā apkaimē atskanēja mundrs taures pūtiens. Felsbergs izšķīrās par jāšanu tālāk. Otrs taurētājs pūta netālu, acīmredzot uzkāpis kādā no stāvajiem pakalniem. Felsbergs pārjāja pāri upītei un devās pa paugura virsotni. Pa labi slējās bērzu birze ar biezu eglīšu pamežu, pa kreisi brikšņains krasta biezoknis.
Zirgs nokrācās. Tālumā Melno lauku virzienā atskanēja kādi četri vai pieci šāvieni. Eglē tieši virs galvas iekraucās krauklis. Jātnieks apstājās, uzmanīgi paraudzījās zarotnē. Veltīgi, Nekas nebija saskatāms. Iecirta zirgam piešus sānos, «Tīrie jokdari,» nodomāja. Zirgs nokrācās vēlreiz. Pēkšņi lopam krūtīs iedūrās ass egles zars. Zirgs paklupa un krita. Jātnieks novēlās līdzi. Šautene ieslīdēja sniegā, krams un deglis savilga. Kad kungs izslējās, no eglīšu biezokņa jau bija izlīdis Vilkatis. Jā, tas bija īstais Vilkatis, Kaulaišu Krišs no Viņmuižas. Pe- lekās, dzeldīgās acis urbās kā divi baismīgi iesmi. Kustības bija lēnas un glūnīgas. Viņš nāca arvien tuvāk, cieti raudzīdamies tieši acīs un tajā pašā reizē it kā neko neredzēdams. Rokas bija noslēptas aiz muguras, kažoks stiepās līdz zemei. Jā. Tāds pats aitādas kažoks ka toziem, kad viņu ieslodzīja soda kambarī. Kungam likās, ka Vilkatim caur padusi raugās īsts, liels vilks ar dzeltenām, dzedrām acīm zem sirmām uzacīm un stāvām, baltām ausīm un cilvēks pēkšņi pārtop zvērā. Virs galvas kramšķināja krauklis. Tā bija nāve. Baiga nāve!
Zirgs, savās asinīs mirkdams, kunkstēdams kārpīja sūnu. Felsbergs atgrūda šauteni, apgriezās un bēga. Visa mugurpuse kņudēja nāves gaidu smeldzē. Viņš skrēja lejup pa nogāzi, joprojām gaidīdams Vilkača nāvējošo pieskārienu un klusībā brīnīdamies, kālab tas vēl kavējas. Pārkiumzoja pār strautu, notašķīdamies ūdenī slapjš no galvas līdz kājām. Tad, tikko jaušami pavērsis galvu, pamanīja, ka Vilkatis sirma vilka izskatā joprojām seko. Kungs skrēja tālāk, aizelsies un vājš. Vilkatis neatstājās. Viņa kustības bija veiklas un drošas, skatiens ciets un stīvs kā tērauda durklis. Pelēkās vilka ķepas rotaļīgi viegli skāra sniegu. Jā. Nešķīstenis skrēja kā gars, atļāvās izmest pat dažus līkumus. Felsbergam no pieres aumaļām vēlās sviedri un koda acīs, šķita, ka sirds tūlīt izkāps pa muti. Bet apstāties nedrīkstēja. Vilks sekoja. Vilkatis dzina viņu bez apstājas. Līdzko bēglis sāka skriet lēnāk, vilks pienāca tuvāk un raudzījās viņam pakausī, it kā vēlēdamies ko atprasīt.