— Klusē! — Toms teica skaidri un šķietami mierīgi, bet viņa balsī jautās dreboņa.
— Debesu tēvs! — jaunākā čukstēja, rokas žņaudzīdama. No aizkrāsnes steķa, kur žāvējās drēbes, izskrēja divi mazi puikas un žigli paslēpās guļamlāvā zem kažoka. No turienes uz tēvu bažīgi raudzījās izbiedēti spridzīgu acu pāri. Vīrs nelikās tos manām, apgāja apkārt krāsnij un apstājās pretī istabas kaktā iebūvētai lāvai, uz kuras sēdēja bāls slimīga izskata puisis, apaudzis ar pelēkām matu pinkām un bārdas pūkām. Jauneklis kā sastindzis tupēja uz sakrustotām kājām savā guļvietā ierīkotā savdabīgā sēdeklī, kas sastāvēja no divām ar lupatām aptītām lubām mugurpusē un ādas siksnām pār krūtīm un vēderu. Lubu augšējie gali bija piesieti pie sienā iedzītas tapas.
Jauneklis uzmanīgi sekoja vīra kustībām. Bālajā sejā atspoguļojās cerība un mēma pielūgsme. Vīrs brīdi vēroja puisi. Viņa paša seja tobrīd arī it kā atmaiga, vienīgi acu dzeldigums palika tāds pats. , — Nu? — Toms jautāja.
Vājinieks sarosījās, pacēla kažoksegas malu, no tā apakšas izvilka vērša pūsli ar divām mazām koka svilpītēm sānos un, uz priekšu pasvērdamies, pasniedza to drūmajam vīram. »
Toms aplūkoja dūkas, pārbaudīja darbu, tad spēcīgi saspieda pūsli. Nekāda cita skaņa nebija dzirdama kā vienīgi neskaidra gaisa šņākoņa pietiekami nenovasko- tās sašuvumu vietās. Vēl pāris reižu piepūtis un saspiedis pūsli, Toms jautāja:
— Vai skan?
Jauneklis bikli paraustīja plecus.
— Nezinu. Taisīju, kā pavēlēji.
Aļņkājis brīdi pētīja instrumentu, tupēdams puisim pretī uz klona. Pēkšņi viņa seja nedaudz atdzīvojās. «Labi gan, ka gadījās šis bēdulis Andris,» viņš nodomāja.
Istabā gaiss bija rūgteni sājš, smakoja pēc ādām un gruzduma. Apaļkoku griestus un sienas klāja tumšs brūnums. No krāsns puses plūda silta dvesma, uz lāvas pie sienas čabinājās un čukstējās puikas. Durvis atvērās. Ievēlās balts salta gaisa kamols. Tam līdzi Ance, jaunā meita, kas bija smēlusi no akas ūdeni, un Miķelis, Toma brālis. Ance nolika krāsns priekšā apledojušos koka spaiņus, Miķelis pieslēja pie siltajiem akmeņiem četrus pagarus kārkla klūdzeņus.
Toms nelaipni atskatījās uz ienācējiem un novērsās. Miķelis sadrūma. Ance dziļi ievilka elpu,
— Tom! Nav labi!
Iestājās klusums. Toms pagriezās pret runātāju. Ance turpināja:
— Lūsals kūtī stipri nobijās. Visu apstaigājām, bet neko aizdomīgu nejūtām. Nesaprotu,,,- Viņš nekad tā nav baidījies. Man šermuļi pārskrēja pār kauliem. Tur kaut kas ir.
Toms samiedza acis. Miķelis sadrūvējies Vēroja te brāli, te jaunavu. Viņam Ances izbīlis un stāstījums par kaķa bēgšanu šķita sievišķīgas izdomas radīts bubulis, vairāk jocīgs nekā ticams, tāpēc viņš jau pagalmā centās jaunavu pārliecināt, lai viņa par to nestāsta Tomam, kas jau tā pietiekami tramīgs un nikns, bet Ance palika pie sava. Apgalvoja, ka viņa droša jutīšoties vienīgi tad, ja par Lūsala izbīli zināšot Toms.
Vilnas plucinātāju rokas apstājā§. Sievas klausījās, elpu aizturējušas. Madarai šķita, ka viņas draiskulīgā meita grib Tomu tīši sakaitināt, lai izraisītu ķildu. Mātei, kā jau prātīgai sievietei un godadarbu padoma glabātājai, pirmā vēlēšanās bija samierināt strīdniekus un, ja vajadzīgs, pakļauties visām Toma dīvainībām un dusmībām, lai tik nesāktos neremdināms naids un posts.
— Ance … — Madara iesāka.
Meita neklausījās. Viņa runāja savu:
— Es patlaban uzliku nēšus plecos, kad Lūsals piepeši atskatījās, pieplaka zemei, lēca redelēs. Ak, kāds viņam bija purns! Domāju — aiz durvīm lūsis vai vilks, bet nekā…
Toma lūpās pavīdēja smīns. Ance atskatījās uz Miķeli. Viņas drauga seja bija drūma un apmākusies. Jaunava nosēja lakatiņu, papurināja savus krāšņos matus. Lūpas tikko jaušami notrīsēja. Madara smagi, pārmetoši nopūtās.
Toms lēnām piecēlās kājās, draudīgs un kluss nostājās Ancei pretī.
— Nezinu, ko tas varētu nozīmēt, — jaunava apjukusi murmināja. Guna, Toma sieva, kā žēlastību lūgdama, piespieda rokas sev pie krūtīm. Viņai šķita, ka sadursme ir neizbēgama. Kamēr Toma nebija mājās, Miķelis un Ance ne vienu reizi vien skaļi zobojās par vecāko. Miķelis vairākkārt solījās uz visiem laikiem izdzīt brālim no galvas pārlieko rīkotgribu, no kuras vairāk vai mazāk cieta visi, bet, šķiet, visvairāk šīs mājas vecā saimniece Madara un viņas meita Ance, ko ienācēji bija piesaistījuši savam liktenim.
— Meit, tu nevietā joko! — Madara bargi teica.
— Es nejokoju, māmuliņ! — Ance atsaucās, un acīs viņai sasprāga asaras. — Runcis mierīgi sēdēja uz salmu nastas, tad piepeši.,. Vai kāds viņam taisījās galvu noraut? Miks man netic. Neviens man netic, Kas jus par cilvēkiem!
— Esi mierīga! — Toms pacēla roku. — Kaķi nobaidīju es. Pirms bēgšanas viņš palūkojās uz istabas pusi, vai ne? Tā bija? Tā tam jābūt…
<— Mjā,, — Ance izdvesa.
— Tā vajadzētu būt, — Toms svinīgi atkārtoja.
Miķelis lūkojās brālim sejā apjucis un neticīgs. Kopš
brīža, kad Toms aizliedza viņam vingrināties šaušanā ar stopu tālab vien, ka Miķelis, pārkāpdams norunu, izšāva uz pāri lidojošo vārnu un bulta nokrita viņpus sētas, viņš uz brāli sāka īgņoties. Kā lai uzzina, vai Toms šobrīd nelietīgi melo vai patiesi valda pār kādu noslēpumu? Miķelim reizēm nedeva mieru doma, ka brālis kāro pēc Ances, jo varmāku samocītā Guna, kā varēja nojaust, Tomam vēl arvien šķita atbaidoša un neaizskarama. Toties ar Anci viņš runāja daudz maigāk nekā pienāktos. Lai ar vienu cirtienu atraisītu samežģījušos attiecību kamolu, Miķelis pēkšņi paspēra soli tuvāk brālim un nikni, izaicinoši paziņoja: