Felsbergs sniegā redzēja neskaitāmas zvēru pēdas te uz vienu, te uz otru pusi. Nespēja saprast, ko tas nozīmē. Galva dūca.
No meža viņš izklumburēja Repuļa tīrumos, vēl parik- šoja pa klajumu, cik nu ātri spēja, līdz zemnieka sētai, lai gan vilks viņam pakaļ no meža ārā nenāca.
Vecais Repulis, kungu ieraudzījis, labu brīdi nevarēja parunāt, tikai braucīja bārdu un rūca. Repuļa sieva Anna atguldīja nelaimīgo lāviņā, novilka virsdrēbes.
— Ak tēvs! Ak tēvs! Debesu tēvs! — viņa nepārtraukti atkārtoja. — Cilvēki sadomājuši vilkačiem pretoties! Ak mūžs! Ak dievs! Ak debesu tēvs! Tīrie ģeķi. Ak tēvs! Kur tas der? Ak debesu tēvs!
Felsbergam vecās sievas vārdi izklausījās pēc saldas mūzikas. KunģŠm gar acīm dejoja sarkani ķipari, ausīs rēca vilku balsis un pāri dienas baltumam klājās krēslaina murgu migla, pilna pelēka pelējuma un trūdu dvakas.
KUNGI PĒC MEDĪBĀM
KUNGI PĒC MEDĪBĀM
Mednieki stāvējuši muižas pagalmā un, baiļu pārņemti, klausījušies sadusmotā vilkača kaucienā.
Vecu ļaužu teika
Morī ar pieciem .medniekiem izkļuva no brikšņiem Sauleskalna alksnājā un tūlīt tālumā ieraudzīja astoņus jātniekus. Viens pacēla tauri. Bet skaņas vējš nesa sāņus, un tās bija vāji dzirdamas.
Kad viņi piejāja tuvāk, noskaidrojās, ka Šomans un vēl trīs mednieki pēc pirmā taures aicinājuma devušies ārā no meža un pie kroga labu laiku jau gaidījuši vecāko. Te viņus satikuši upes līču sargātāji, kas pēc saules ieiešanas mākoņos palēnām devušies mājās, jo kāds zemnieks viņiem pavēstījis, ka mežā skanējusi beigu taure. Zemnieks zinājis stāstīt, ka divi kungi savainoti ar zariem.
Upes līču sargātājiem bija līdzi medījums — dūšīgs stirnu āzis, uzsiets kādam jātniekam aiz muguras uz zirga.
Brīdi vēlāk mednieku grupai pievienojās Stenceles arendaters, aizvien drūmi klusējošais bruņinieku ordeņa kavalieris Gothards Vilhelms fon Butbergs. Viņš bija uzbudināts un runīgs. Mežā uzgājis svaigi mītas cilvēka pēdas un pa tām devies uz purva pusi, te pēkšņi viņam uzklupuši trīs vilki. Ne jau galīgi .uzklupuši, bet izbaidījuši zirgu. Lops sācis skriet un zvēri viņam līdzi. Lai kāds ļauns zars nenorautu no zirga muguras, jātnieks noliecies kumeļam pie krēpēm un, tā gulēdams, izšāvis tuvākā vilka virzienā. Katram jāsaprot, kāda ir šaušana no skrejoša zirga sedliem, turklāt vēl tādā briksnājā, kur krituši un pusgāzušies koki tā vien gaida, lai triektos pret pieri. Uzzinājis, ka Dormuižas kungs un Francis ievainoti tieši neuzmanīgas jāšanas dēļ, Butbergs nomierinājās. Zirgs viņu bija iznesis cauri biežņai bez nevienas skrambiņas. Galu galā ar to varēja lepoties,
Muižas pagalmā medniekus sagaidīja Francis. Seja skaistulim, kā ņu visi redzēja, bija pamatīgi saskrāpēta, lai gan vairs neasiņoja. Šķūnī stāvēja Dormuižas kunga zirgs, klāts asiņainām brūcēm, galvu nokāris. Pats Dormuižas kungs, kā stāstīja, guļot gultā, zāļu kompresēs ievīstīts. Kad mednieki tuvojās dzīvojamās mājas lielajām durvīm, pa mazajām iznāca zāļu vecene Luķu Made. Ragana nopētīja vīrus ar nīgru skatienu. Viņas acis žirgti šaudījās no viena pie otra, vaibstos bija noslēpumaina viszinība.
— Kur vilks? Kur vilks? — sieva jautāja it kā pati sev. Vai nu viņa kungus neuzdrīkstējās tieši uzrunāt, vai arī to nevēlējās. Viņas vērīgās acis ātri pārskrēja sētas aizvējā piesietajiem zirgiem, aplūkoja sedlus. Redzēdama, ka zirgu muguras tukšas, tikai kāds pērnais buks karina galvu, pati sev atbildēja: — Vilka nav. Vilks mežā. Vilkača barā. Nav bāleliņi šāvuši ar sudraba lodi. Sudraba žēl. Jā, jā. Sudraba žēl. Mantas žēl. Tur visa vaina. Ha, ha!
Kungi, dzirdēdami tumšsejainās zemnieksievas runu, pikti sabozās, bet nepaguva neko iesākt, jo Made iegāja atpakaļ kungu mājā.
Zāļu sievai medību iznākums bija pa prātam. Lai gan Vilkatis ilgi pie viņas nebija rādījies, Mades sirds palika viņam padevīga. Uzticība Vilkatim šajos divos klusēšanas gados pat pieauga,
Brīdi vēlāk Made no kungu un kalpu sarunām izlobīja, ka no mežā nav pārnācis Felsbergs un vēl viens kungs. Ģertrūde izskatījās pagalam satriekta un iztrūcināta. Viņa staigāja no istabas istabā. Beidzot apsēdās pretī Morī kundzei un nopūtās.
— Ak dievs! Nu tas likteņlēmums būs piepildījies.
— Neuztraucieties! Gan viss nokārtosies labi, — Mori kundze Felsberģieni mierināja, bet arī viņu pašu, kā varēja manīt, māca neskaidras bailes. Kad Ģertrūde ieminējās par iespējamo vilkaču atriebību naktī, Mori kundze sāka nervozēt un baiļoties vēl vairāk, sevišķi par sava vīra — medību vecākā likteni. Tumšo spēku darbība patiešām nebija ar prātu aptverama un cilvēkam saprotama.
Hanna, nesagaidījusi tēvu un uzzinājusi, ka gandrīz visi jau no meža iznākuši, nespēja apvaldīt asaras. Noslēpās Ludviga istabā un klusi elsoja. Nedaudz atjēgusies, raudzījās pa logu uz tālo mālu pauguru, kur pirms diviem gadiem drūmajā vilkaču vakarā pamanīja uzlēkšojam pirmo vilku, un meitenes vientiesībā lūdzās:
— Ak, mīļie dieva sunīši, atdodiet manu tēti! Šo vienīgo reizīti vēl piedodiet viņam! Viņš nekad jums ļaunu nedarīs! Zvēru jums, mīļie vilkacīši, es viņu nelaidīšu pat uz meža pusi! Ticiet man, ak mīļie meža gari! Ak, palīdziet jel vienīgo reizīti!