Domās viņa bija gatava tēva dēļ kaut vai tūlīt pāriet vilkaču ticībā, ja vien ar to būtu līdzēts un tēvs paliktu dzīvs. Skaļi viņa šo pārliecību baidījās paust, jo pieļāva domu, ka arī īstais katoļu dievs, kas zina, var vēl šinī Jietā ko palīdzēt.
** Lejā, viesistabā, nogurušos medniekus apkalpoja Indriķis un Liene. Francis ar vaska plāksteriem uz sejas sēdēja nomaļus un skumjām acīm vēroja glīto kalponi. Meita, notikumu baiguma satraukta, staigāja saspringta kā kokles stīga. Mieru viņa spēja rast vienīgi steidzīgā darbā. Vaigi kvēloja no virtuves ugunīm un bažām.
Indriķis notikumus pārdzīvoja ar divējādām jūtām. Viņš sirds dziļumos nīda visus šos pārgudriniekus, kas bija braukuši tālus ceļus, lai Vilkaču silā medītu vilkus un tādējādi apgānītu tautas ticību, kaut arī tā bija ticība ļaunajam. Protams, vainīgs galvenokārt Felsbergs, kas medniekus šurp aicinājis, tāpēc patiesi viņš pelnījis nāvi. Tagad acīmredzot arī to saņēmis. Kunga nāve tomēr Indriķi neiepriecināja. «Kas ar mani notiks, ja Felsbergs nomirs?» viņš sērīgi domāja.
Morī pētīja medību plānu. Neticami, ka Felsbergs un Volfs mežā būtu satikušies un tālab abi aizkavējušies, jo starp viņiem atradās divpadsmit mednieki, no kuriem neviens nebija redzējis Volfu vai Felsbergu jājam vienu pie otra. Abi bija vīri, kas medību laikā nekādus pārkāpumus neatļautos. Tātad abi aizkavējušies katrs sava iemesla dēļ. Savādi.
Medību vecākais izjautāja visus un noskaidroja, ka zaudēti pieci suņi. Starp tiem arī viņa paša Botejs. Vienīgi par Boteju bija skaidri zināms, ka to nokodis vilks.
— Šad tad jau suņus vilki nokož, — Francis lēnīgi sprieda, atbildēdams uz Morī jautājošo skatienu.
— Šad tad, — Morī atkārtoja. — Bet tagad — piecus. Starp tiem Volfa lielais Maksis, kas pats norējis savā mūžā trīs meža junkurus.
— Par Volfa Maksi vēl skaidri nezinām, — kāds iebilda. — Cerēsim, ka abi ar saimnieku drīz atradīsies.
— Hermanis nupat man atzinās, ka pats Volfs taurējis: suns tu-tū, — Morī aizrādīja.
Hermanis pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņa acīs atkal pamirdza baiļu tumsa.
— Jā, kur tas Volfs?
— Volfs nepazina mežu. Varēja apmaldīties. Bet kur mūsu viesmīlīgais saimnieks? Tas, kungi, man rūp vairāk, — kāds mēģināja jokot. — Kas mums dāvās apsolīto alu un vīnu?
— Labi, ka mēnesnīca, — cits mierinoši bilda.
— Kungi dodiet tauri! Iešu taurēt, — Šomans paziņoja un piecēlās. — Man savējā salūza.
— Pareizi! — Morī piekrita. — Lai zina, kur jāt.
Kad Šomans izgāja pagalmā, pašlaik pa vārtiem
iebrauca zemnieku kamanas. Tās vilka mazs zirģelis, kādi zemniekiem bija palikuši pēc lielajām zirgu rekvizīcijām. «Kara laika zirgu suga,» Šomans nodomāja un pēkšņi pamanīja, ka ragutās pusguļus, acis pievēris, guļ Gotfrīds Felsbergs. Viņa seja blāvajā mēnesnīcas puskrēslā izskatījās mironīgi bāla.
— Kur Indriķis? — kunga vedējs jautāja, it kā Šo- manu neredzētu un runātu pats ar sevi.
Felsbergs atvēra acis.
— Kas tev? — Šomans brīnījās.
Felsbergs neatbildēja. Šomans sarosījās.
— Ienesīsim, zemnieciņ, tavu kungu istabā, — viņš teica.
Nostādīts uz kājām, Felsbergs gaja pats, vienīgi soļi bija gaužām stīvi. Priekšnamā viņu jau sagaidīja Indriķis. Puiša sirdī uzvirmoja prieks. Viņš veda saimnieku uz kundzes guļamistabu, jo kunga istaba bija atdota viesiem.
Šomans pa to laiku iztaujāja veco Repuli.
— Dzinuši vilki, tu saki?
— Jā, kungs, kā citādi.
— Kāpēc nav uzbrukuši?
— Nezinu, kungs. Laikam jau nebija pelnījis.
— Tu redzēji vilkus?
— Kā ne, kungs! Sēdēja viens mežmalā, liels kā krodzinieka toveris.
— Kāds izskatījās?
— Kā jau vilks. Ij galva, ij aste.
— . Vairāk nebija kā viens?
— Neredzēju, kungs. Varbūt mežā. Tur šodien vilku esot bijis vairāk nekā koku, tik nevienu lode neņēmusi.
— Kur kunga zirgs?
— Nezinu, kungs.
— Viņš par zirgu neko neteica?
— Nē, kungs.
— Silmalas zemnieki neviens zirgu nav manījuši?
— Nē, kungs. Vienīgi Doriķa kumeļu. To jau Gaigalu Tenis pirmiņ atdzina uz muižu.
— Ko Felsbergs teica, kad izskrēja no meža?
— So to.
— Ko?
— Viņš, kungs, nebija savā prātā, tāpēc labāk nesacīt, ko runāja.
— Tu pasaki, ja es tev prasu!
— Tevi, kungs, es lāgā nepazīstu, — zemnieks teica un novērsās.
— Muļķis! — Šomans nokliedza.
Zemnieks kāpa ragavās un brauca projām. Šomans noskatījās viņam pakaļ un nodomāja: «Piesardzīgs večuks, muti nepalaiž. Piedevām vēl nekaunīgs, maita, saimnieci nepagaidīja. Un kā ar mani runāja!»
Notikums ar Felsbergu par jaunu saviļņoja aprimušos medniekus. Ja vilki dzina zirgus un ķēra suņus, to vēl varēja saprast, bet, ja viņi līdz pat meža malai trieca ar ugunsrīku apbruņotu drosmīgu vīru, tas jau bija par daudz.
— Kungi, mieru! — Morī pacēla roku. — Uzskaitīsim zaudēto un iegūto …
— Iegūto? — kāds ironiski jautāja.
— Labi, tikai zaudēto, — Morī piekrita. — Pazuduši pieci suņi («Bez viena visi,» kāds iesprauda.), trīs zirgi, viens vīrs. Trīs vīri un viens zirgs savainoti. Vai tas jūs nesatrauc?
— Kad grima kuģis «Vasa», bojā aizgāja vairāki simti, — kāds mēģināja jokot.
Morī nelikās to dzirdam.
— Pasakiet, lūdzu, man tieši vaigā — vai es kā medību vecākais kaut kur esmu nepareizi veicis savu uzdevumu?
Šomans pavīpsnāja.