— Velns, kas tiem suņiem noticis? — Francis pikti rūca. — Neļauj klausīties.
Jau krietnu gabalu no mežmalas iekrācās Šomana zirgs un sāka bažīgi cilāt galvu.
— Vilka smaka, — Francis aizrādīja.
Jātnieki saspringa un, savilkuši stingri pavadas, lēnām tuvojās mežmalai. Zirgi krāca un drebēja. Priekšā pletās staigna pļava ar retiem krūmekļiem. Aiz tās biezoknis. Lai tiktu mežmalai tuvāk, vajadzēja vai nu jāt pa tīrumu, kas slēpās no muižas nepārskatāmā meža ielokā, vai arī pārbrist dūksno pļavu.
— Tajā tīruma spraugā nelīdīsim, — Šomans kā pieredzējis karavīrs bilda. — Ja mums kāds uzbruks, lai biedri vismaz kaut ko mana.
Francis, kura aizrautība, redzot mežmalu, pamazām izplēnēja, piekrita vecākā vīra padomam. Viņi mēģināja pārjāt pār pļavu. Pusceļā Franča zirgam iegrima kājas cauri salumam. Šomana zirgs nobijās un cirtās atpakaļ. Šajā brīdī viņi abi meža ieloka vidū krūmu malā ieraudzīja vilku. Zvērs stāvēja nekustīgi un vēroja jātniekus.
— Vilks! — Šomans iekliedzās.
Francis spēji pagriezās. Viņa sejā pavīdēja izbīlis.
Jātnieki izjāja no pļavas, lēnām un uzmanīgi tuvodamies zvēram. Zirgi dīžļājās un raustījās. Kas zina, varbūt no meža plūda saplosīto zirgu asiņu smaka. Valdot kumeļus, jātniekiem bija grūti celt šautenes.
Francis apturēja savējo netālu no krūmiem. Vilks lēnām pagriezās, paspēra dažus soļus un paslēpās.
•— Franci! — Šomans uzsauca. — Es dodos atpakaļ. Tas nav īstais. Viņš mūs vilina. — Un mednieks pagrieza uz māju pusi.
Francis notēmēja uz eglīšu biežņu, kuras ēnā bija paslēpies zvērs. Krams šķīla dzirksti, bet šāviens neatskanēja. Pēkšņi sirds sažņaudzās bailēs. Viņš aši palūkojās uz degli. Pulveris bija izbiris.
Piejājis pie Šomana, Francis palūdza, lai tas no savas bises izšauj uz eglīšu biežņu. Nakts klusumā nogranda spalgs būkšķis, uzvirmoja dūmu grīste. Nošalca atbalss. Mežs klusēja.
Kad viņi uzjāja paugura virsotnē un atskatījās, meža malā tajā pašā vietā, kur iepriekš, stāvēja vilks. Mednieki brīdi vēroja zvēru, tad klusēdami saskatījās un jāja prom.
— Viņš nebaidās, — Francis teica. — Viņš patiešām vilina. Tas ir kaut kas nedzirdēts.
— Nedzirdēts? — Šomans pavīpsnāja. — Es gan šo to esmu dzirdējis.
Līdz pat muižai viņi klusēja.
Biedri drošuļus sagaidīja kā nu kurš. Dažs ar skaudību, dažs ar ziņkāri, cits ar bažām sirdī.
— Bija vilks, bet ielīda mežā, — Francis paskaidroja.
— Liels?
— Nē.
— Vai tas būtu gaudojis?
— Ļoti šaubos.
— Redz, vairs neauro. No šāviena tomēr nobijās.
— Diez vai, — Francis purināja galvu.
Viņi vēl šo to parunāja, aplūkoja zirgus un grasījās doties istabā, kad zilgano mēnesnīcas tāli atkal satricināja gārdzošs, saraustīts rēciens. Skaņas nāca kā aizelsušās, rējīgiem kampieniem un izklausījās vēl baigākas nekā iepriekš dzirdētās. Viens rēciens nebija beidzies, kad sākās otrs, vēl skaļāks un draudīgāks. Piecpadsmit mednieku kā sastinguši stāvēja Briņķu muižas pagalmā un raudzījās uz tālo meža stūri, bijīgi klusēdami. Suņu namiņā atkal skaļi gaudoja suņi, un kūtī sāka maut vērsis.
Nograbēdamas atvērās kungu mājas mazās durvis. Mēness gaismā parādījās zāļu sieva melnā lakatā un pelēkā villainē. Viņa uzmeta ašu skatienu kungiem un lēni izgāja pa vārtiem. Sievai līdzi naksnīgajā ceļā aizsteidzās zilganpelēka mēness ēna. Viņa no vilkačiem acīmredzot nemaz nebijās. «Man pret Felsbergu rodas cieņa,» Šomans domāja. «Tie, kas viņu apsmej, ir muļķi. Diemžēl tāds nesen biju es pats.»
— Kungi, ejam pie miera! — Morī teica. — Lai tas nešķīstenis gaudo kaut vai visu nakti.
Gaudas vairs neatkārtojās. Tikai suņi joprojām nerada mieru. Tad arī tie palēnām aprima — un Briņķu muižas kunga Felsberga divstāvu koka nams iegrima nakts dusā. Vienīgi sievietes gulēja maz. Viņas aprūpēja vājniekus. Ģertrūde bieži meta bažīgus skatienus pa logu uz mēness pelnu piebirušo muižas pagalmu, kā arī uz saltajiem mežiem un sniega laukiem, kurus pārvaldīja sveši, ļauni meža gari, kā tas bijis kopš senseniem laikiem.
VILKAČU RŪPES
VILKAČU RŪPES
Ja tev dziļā silā virs galvas iekārcas vārna, neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.
Tautas ticējums
Tajā dienā vilkačiem nebija mazāk rūpju kā kungiem. Nosprieda nepielaist medniekus pie Egļu kalna. Šādu lēmumu prasīja vairāki apsvērumi. Vispirms šķita derīgi atstāt pietiekami daudz plašuma atkāpšanās gadījumam. Otrkārt, bija izdevīgāk vienu slēpni ierīkot pie Pērļupītes pārejas netālu no Melnā Auna perējuma, jo tur auga ļoti piemērots eglīšu pamežs, kas ļāva labi maskēties un vajadzības gadījumā no slēpņa aizbēgt brik- snājā. Otrs slēpnis gan bija mazāk drošs, tomēr ļoti nozīmīgs, jo sargāja pašu bīstamāko vietu: purva malu, neļaujot medniekiem virzīties garām Dziļūdenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, no kuras dažviet varēja saskatīt attālos purva salas nogāzes klajumus. Tādu, kas tajos reiz vēries, nedrīkstēja dzīvu izlaist no meža. Tāpēc šajā postenī sēdēja divi vīri.
Aizsardzības uzdevumi samērā pamatīgi tika sadalīti jau tad, kad kungiem radās pirmās domas par vilku medībām Vilkaču silā.
Vispirms gravas krastu sargāt uzņēmās Toms ar Andri, nesaucot palīgā vilkus. Kad paaugās Ķēniņš un Toms pielāgoja jauno dzelzs loka stopu, ar ko vajadzības gadījumā diezgan droši varēja nogāzt zirgu, pienākumu sadalījumu mainīja. Purva malā palika Andris un Miķelis. Andris bija labi apguvis strēlnieka mākslu, tālab kopā ar Miķeli viņi veidoja pietiekami drošu vairogu.