Slēpņus ierīkoja aiz divām eglīšu rindām tā, ka par loka iekšpusē notiekošo svešinieks skaidrību varēja uzzināt tikai tad, ja pats nokļuva apšaudes laukā. Te bija īstenots pats drūmākais pasaku lāsts: ja tavas acis to redzējušas, tad tu vairs dzīvotājs nebūsi.
Toms vēlējās nevis nogalināt medniekus, bet gan atbaidīt no meža. Šis noteikums aizsardzību vēl vairāk sarežģīja. Apgrūtināja arī slepenība. Nevienam medniekam pēc biedra pazušanas nedrīkstēja rasties ne mazākās aizdomas par cilvēku mitināšanos silā. Staigāt vilku solī un zābakos bija tomēr grūti. Stāvot uz vietas, gandrīz neiespējami noturēt līdzsvaru. Pēc paklupšanas, kad soļi saļodzījās, kļūmes un kritienus nācās gudri maskēt. Šim nolūkam katram vilkatim pie jostas karājās vairākas ādas kules un pūšļi ar Madaras krāsu vārījumiem un ādu puvekļiem. Aplamos minumus dzēsa, ar zobenu izkārpot sūnas un šo kasekli apšļakstot ar vēmekļiem.
Lai nodrošinātu veiksmi sadursmē ar stipru pretinieku, vilkači lietoja krietni daudz dažādu ietaišu un viltību. Lai pievilinātu suņus un neļautu tiem sajust cilvēkus, slēpņa tuvumā bija nolikti pūdētas gaļas gabali. Tika gādāts, lai vilku nobaidītie zirgi skrietu pa takām tieši uz purva muklāju.
Pie abiem slēpņiem ierīkoja samērā vienkāršas, bet asprātīgas maldināšanas un prātu satraukšanas ierīces, kurās jautās aizguvums no trakā Miķa trikiem, tikai šoreiz izdoma kalpoja nevis jokiem, bet gan drošībai. Bez Kaulaišu Kriša taures un kraukļa balss bija vēl Andra izgudrotais Melnā Auna blējiens. Netālu no slēptuves uz zemes mazu eglīšu zarotnē Andris ierīkoja gaisa maisu, ko varēja iedarbināt, ar kāju stingri pavelkot auklu. Kad aukla pacēla uz augšu palielu akmeni, plēšu maiss izpletās. Uz leju krītot, akmens pūsli saspieda, un stabules izdvesa aizsmakuša auna drebelīgu murmuli. Aitas balss atdarinājums bija izdevies gaužām jocīgs. Andris par to priecājās kā mazs bērns un, klausīdamies drebelīgajās skaņās, nereti locījās līdz zemei un sauca:
— Tas tak ir galīgi nobaidīts auns! Tik jocīgs, ka jābeidzas vai nost! Taisni traks! Ko kungi domās, dzirdot eglītēs tādu vāvuli? Hi, hi, hi, hi! Vācieši tak smiedamies izvelsies no sedliem kā maisi.
Grūtā brīdī, ja kaut kādas neveiksmes dēļ mednieki tomēr atklātu slēpni, bija paredzēts iedarbināt visus trokšņu taisītājus reizē un, izmantojot radušos apjukumu, raidīt nāvējošas bultas. Varēja domāt, ka pretinieks, trokšņu maldināts, gaidīs briesmas no egļu galotnēm un tādēļ būs vieglāk pieveicams. Ja draudētu saķeršanās ar veselu mednieku pūli, vilkačiem nāktos slepeni atkāpties gar kalna nogāzi.
Beidzot viss bija savests kārtībā. Paugurs strauta krastā stāvēja kluss un tukšs, tikai nedzirdami sīca vilku dūkas, aicinādamas vilkus un kairinādamas suņus.
Pēc kāda laika netālu no slēpņa ievaukšķējās pēddzinis. Vilkači nekavējoties saāķēja loku stiegrus un uzvilka stopus. Sirdis iepukstējās strauji un trauksmaini. Dvēselē ielija baigums. Pēc Pauru Anša ziņām, šorīt mežā bija sajājuši turpat vai divdesmit vīri. Suns bija pirmais vēstnesis par šī pašpārliecinātā, ar ugunsrīkiem bruņotā karaspēka tuvumu. Dzīvnieku acīmredzot vilināja dūku smilksti. Nu atlika vienīgi gādāt, lai ziņkārīgais delveris pienāktu pa šāvienam. Tur, gravas viņa krasta krūmos, jau parādījās viņš — raibs lutausains kvekšķis. Andris pārtrauca dūkot. Suns apstājās. Andris pastabulēja. Kvekšķis sabozās un bailīgi ievaukšķējās. Pēc brītiņa sadūšojās, nāca tuvāk un pazuda gravā. Mednieka paša vēl nemanīja. Melnraibis uzrikšoja paugura virsotnē tieši tur, kur vilkači viņu gaidīja, un minstinājās, stāvēja un ošņājās. Andris pastiepa kāju un iedarbināja auna murmuli. Ļutausis no neparastā trokšņa vispirms nobijās, palēca dažus soļus atpakaļ uz gravas pusi.
Par laimi, suņa iedzimtā ziņkārība guva virsroku pār bailēm. Viņš vēlreiz jautājoši novaukšķējās, tad, atgriezis galvu atpakaļ, aicinoši ierējās un devās uz priekšu gar gravas krastu, piesardzīgi apiedams auna slēpni un lūkodams nokļūt aizvēja pusē, lai ar degunu vispirms pa gabalu izpētītu savādo blējēju. Pētnieks nepievērsa uzmanību eglīšu pudura otram galam, kur sēdēja strēlnieki, kas no divdesmit soļu attāluma prata trāpīt egļu čiekurā. Dzēlīgas šautras ķerts dzīvnieks bez skaņas paklupa sniegā. Andra bulta, kas vēl tika raidīta drošības dēļ, jau bija lieka. Miķelis, četrrāpus skriedams, veikli sagrāba kunga četrkājaino kalpu aiz skausta, ievilka biežņā un apbēra ar sniegu.
Pēc brītiņa mežā uz Melno lauku pusi ieņaukstējās Her- maņa Hola Taksis. Tas dzina pēdas caunai, tālab skrēja, degunu pa zemi vilkdams, pret apkārtni nevērīgs. Kad caunas ceļš izbeidzās pie kādas egles stumbra, melnis apjuka, pavērās atpakaļ, paklausījās un devās gar gravas viņu krastu uz Dziļūdens pusi. Izturējās daudz drošāk nekā iepriekšējais. Tas lika domāt, ka viņa saimnieks atrodas tuvumā. Tā arī bija. Pēc mirkļa atskanēja mednieka taure tepat stāvo pakalnu nogāzes apkaimē. Savā staltajā zirgā jāja Hermanis Hols. Otra taure atsaucās purva malas briksnājā aiz avota muklāja. Tur atradās Volfs. Trešā dziedāja dižmeža tālumos starp Melnajiem laukiem un Melnā Auna perējumu. Vēl tālāk nobauk- šķēja divi šāvieni.
Miķelis ar Andri saskatījās. Šķita, ka pa mežu šurp drasē spēks, ko neviens nespēs ne apturēt, ne pagriezt, ne iebaidīt.
— Viņi var atnākt visi reizē, — Miķelis čukstēja.
Andris saknieba lūpas gluži kā Toms.
— Tur, — viņš pamāja ar galvu uz purva malu, — vel priekšā dūņeklis.