Abi bez vārdiem saprata, ka suns jāpievāc pēc iespējas ātrāk. Bet Hola Taksis, vilka dūkās neklausīdamies, rikšoja pa gravas viņu krastu un pazuda aiz paugura. Vilkači atlaida loku spriegus. Miķelis smagi nopūtās. Tā vien šķita, ka pie pārejas reizē nonāks vairāki mednieki un viņu suņi. Ļoti pietrūka Toma nosvērtības un padoma. Ja brālis atrastos blakus, Miķelis nebaidītos nenieka. Andris rīkojās gluži veikli, bet puiša prāts bija svaidīgs un vējains. Viņš varēja būt te aumaļ gudrs, te tapt pārlieku aplamīgs.
— Taks, Taks, Taks, Taks! — meža plašumā atskanēja cilvēka balss. Mednieks Hols sauca savu Taksi. Miķelis smagi nopūtās. Šoreiz nopūta vairāk pauda atvieglinājumu nekā bažas. Viņam galvā iešāvās prātīga, kaut arī baismīga doma: «Jo vairāk un ātrāk suņus un kungus nošausim, jo mazināsies briesmas un grūtums nākotnē.» Viņš paspaidīja savu vilku dūku, kas bija mazliet lielāka nekā Andrim. Pēc brītiņa gravas otrā krastā atkal parādījās melnais Taksis. Skrēja atpakaļ pa savām pēdām drošs un pašpārliecināts. Viņa kājas bija līkas un muskuļainas, krūtis platas.
Suns atkal paskrēja garām pārejai un norikšoja lejup pa gravas krastu uz purva malu. Vilkači velti gaidīja viņu atgriežamies. Neviens neredzēja, kā līkkājis pārbrida pāri dūņeklim un uzrāpās brikšņainajā krastā. Miķelis suni pamanīja, kad viņš no aizvēja puses, degunu pacēlis, tuvojās eglainei. Dīvainā kārtā šo būtni nesatrauca ne cilvēku, ne beigtā suņa asiņu smaka. Viņš bezbailīgi nāca pretī strēlniekiem. Vēl pēc mirkļa melnais ķermenis ieslīda slēpņa aizmugures skujotnē un pazuda skatienam, tikai zaru skrapšķi eglīšu pazarēs liecināja par viņa tuvošanos. «Nu tas gan ir īsts kunga suns,» Miķelis nodomāja. «Zemnieku netur par cilvēku, nemaz nebaidās.» Viņš neviļus izvilka zobenu. Taksis pavirši apošņāja suņa līķi, apgāja apkārt pūdētajai gaļai, apstājās pie vilkača vēmekļu tarbas. Andris strauji pielēca sunim klāt un zibenīgi cirta ar zobenu. Zmiukstēdami trūka nocirstie eglīšu zariņi. Miķelis atviegloti uzelpoja un pacēla galvu. Gravas viņā krastā, sedlos izslējies, sēdēja slaida auguma jātnieks un raudzījās uz slēpni. Miķelis sastinga un izdvesa klusu brīdinājumu:
— Cst!
Lai gan viņš pats bija vairākkārt pārliecinājies, ka paslēptuvē sēdošos nevar redzēt pat no šīs puses uzkalna, kur nu vēl no gravas otrā krasta, tomēr nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņi ir pamanīti. «Ak dieviņ, ja tas suns būtu iepīkstējies,» vilkatis izbijies nodomāja.
Pa to laiku jātnieks novērsa acis no eglīšu pudura, palūkojās uz purva pusi un guldzošā kakla balsī sauca:
— Taks, Taks, Taks, Taks!
— Nāc, nāc, kundziņ, te guļ tavs Taksis! — Andris nicinoši čukstēja.
Suni saukdams, mednieks pajāja soļus piecdesmit gar gravas pretējo krastu, tad griezās atpakaļ. Pastāvēja pie strauta pārejas, vērodams pēdas, tomēr pāri nejāja, devās gar krastu iekšā biezoknī.
— Ka nepārklunkurē upītei pāri citā vietā, — Miķelis bažījās.
— Diez vai, — Andris šaubījās. — Viscaur dzelkšņu zari. Zirgam dursies.
— Labi, ka tie divi takši pie vietas, — Miķelis atviegloti nopūtās.
Šajā brīdī Vilkavota pusē atskanēja neparasti dobjas suņa rejas. Miķelis ar Andri klusi saskatījās. Andris vēlreiz paspaidīja vilku dūkas. Atkal pērkonīgā rējēja balss sadragāja meža rēno klusumu.
— Tu vellu! — Miķelis rūca. — Tam jābūt vismaz zirga lielumā.
Andris bažīgi palūkojās uz runātāju. Sapratis, ka Miķelis joko, piebilda:
— Vērša rīkle.
Šie daži vārdi izkliedēja radušos baiļu stingumu. Miķelis nodomāja, ka līdz šim lieliski veicies, Kāpēc gan lai nelaimētos turpmāk?
Tikko Andris paspieda dūkas, vēlreiz nogranda lielā suņa dārdošie vaukšķi.
— Ko viņš tik daudz blankšķ? — puisis sirdījās.
— Lai rej, — Miķelis mierināja. — Ka tik labi nāktu.
Suns droši nāca tikai līdz gravas krastam. Tur apstājās un tālāk nebija dabūjams. Pēc brīža apsēdās un uzmanīgi vēroja eglīšu ceru, acīmredzot gaidīja saimnieku, palaikam draudīgi ieriedamies. Rēja viņš gausi, purnu izslējis pret egļu galotnēm, savu spēku apzinādamies. Andris nedūkoja, lai nepievērstu dzīvnieka uzmanību slēpnim, bet milzenis nebija apmānāms. Viņš vēroja krū- mekli cītīgi, tikai pārstāja riet. Lopa ķermenis bija klāts kuplām^ brūnām spalvām, kas mijās ar baltām. Purns izskatījas mīlīgs, ausis nošļukušas, bet augums bija patiesi liels. Miķelis uzmanīgi vēroja milzeni un lēsa, kur šaut. Pēc brīža pamanīja no meža aizkalnes iznirstam jātnieka stāvu un dzirdēja nosprauslojamies zirgu.
Tas bija Volfs. Viņš uzjāja gravas krastā un apstājās blakus Maksim. Pārlūkoja mežu lēni un rūpīgi. Gravas izskats medniekam radīja vilšanos. Šī bija pārejama. Tātad meža galējais stūris ar avotaino, dūksnaino tērci vēl nebija sasniegts. «Nu jā. Tur esot liels kalns,» Volfs atminējās. Pavēroja sniegā atstātās suņu un zirga pēdas un sapīka. «Nu jā. Hols, tas lokanais zellis, jau izbra- dājies pa priekšu,» viņš nīgri nodomāja.
Suns joprojām vērīgi lūkojās uz slēpni.
— Ej, Maksi! — Volfs skarbi teica. Milzenis tūlīt metās gravas dziļumā, lai pēc dažiem mirkļiem parādītos tuvējā paugura virsotnē.
Andris saspieda dūku.
Suns jautājoši ierējās un sāka apiet slēpni gandrīz tāpat kā pirmais upuris. Tikai izturējās daudz piesardzī- gāk un uzmanīgāk, taisīja loku līdz pat gravas krasta krūmājam. Mednieks mierīgi sēdēja zirgā gravas viņā krastā un vēroja suņa rosību. Andris lika ieblēties aunam. Suns ierūcās un sastinga uz vietas. Mednieks, izdzirdīs* rūcienu, grieza zirgu iekšā gravas pārejā, lai izdibinātu suņa nemiera cēloni un vajadzības gadījumā tam palīdzētu. Maksis, juzdams saimnieka tuvošanos, kļuva drošāks, lēni līda iekšā krūmu slazdā. Miķelis sekoja dzīvnieka kustībām. Tiklīdz milzenis pavērsa pret slēpni kakla līkumu, Miķelis izšāva. Neskatīdamies, kur trāpījis, tvēra pēc otra stopa un, tikai izšāvis otru strēli, pamanīja, ka lielais dzīvnieks joprojām kā izbrīnījies stāv un nekustas, lai gan viņam kaklā cieti ieurbušās divas bultas, bet trešā, Andra raidītā, iecirtusies labās kājas plecā. Beidzot nezvērs mēģināja lēkt. Bet savainotās kājas dēļ lēciens aprāvās. Locekļi notrīsēja, augums sazvārojās, sagriezās, un no rīkles izlauzās drūms, nikns kauciens: