— Urhūū! Um-ū-ū!
Biedīgās skaņas Miķeli rautin pierāva kājās. Viņš ar nedaudziem lēcieniem pārvarēja attālumu. Divu bultu ietriekšanās kaklā bija acīmredzot Maksi apdullinājusi. Suns mēģināja aizstāvēties, bet cilvēks bija veiklāks. Zibenīgs zobena vēziens iedzēlās skaustā. Pēc mirkļa Miķelis jau skrēja atpakaļ, rokā turēdams asiņainās bultas. Andris pa to laiku paspēja uzvilkt visus četrus stopus un notēmēt uz pakalnu, no kura patlaban iznira spalvām izgreznota zaļgana mednieka platmale. Ja Miķelis nebūtu paguvis noslēpties, Andrim nāktos šaut uz kungu tūlīt, lai gan šādā attālumā par trāpījumu nevarēja galvot. Tik tālu bija laimējies. Vilkači sēdēja, eglītēs ieslēpušies, klusi kā pelītes. «Pirmāk kungus, pēc tam zirgus,» Miķelis domās atkārtoja Toma pamācību.
Volfs uzjāja paugura virsotnē. Skatījās un klausījās. Kas noticis ar Maksi? Kungs grasījās svilpt sunim, bet lūpas neklausīja. Tās bija sastingušas un kļuvušas bālas. Acis redzēja, ka aiz lēzenā nolaidenuma mežs tālāk kāpa kalnup. Cik varēja saprast, viņš bija nokļuvis lielā kalna pakājē. Resnie egļu stumbri slējās augšup taisni un stalti kā teiksmaina zaļa tempļa pelēkas kolonnas. Koku galotnēs žūžoja vējš, bet lejā valdīja miers. Starp divām sirmām eglēm jautās pēdas, šķiet, vilka minums. Volfs pajāja soļus desmit tuvāk un ieraudzīja savu uzticamo draugu guļam zemē bez kustībām. Blakus ķermenim sniegā viedās sārtums. «Lācis! Nē, tas nav lācis!» Domas satraukti šaudījās. «Vai patiešām viņš nedzīvs?» Volfs nespēja iedomāties zvēru, kas prastu tik ātri tikt galā ar Maksi. Vēl vairāk: viņš nezināja zvēru, kas vispār spētu Maksi pievārēt. Un te pēkšņi suns guļ sniegā nekustīgs. Volfs, uzmanīgi vērodams tuvējos krūmus, pacēla tauri un notaurēja signālu par suņa bojāeju, tad tikpat lēni vērsa uz augšu ieroci. Starp krūmiem un Maksi bija redzamas palielu lēcienu pēdas. «Lūsis? Lācis? Vilkatis?! Kas tas tāds vilkatis?» Zirgs satrūkās. Eglē tieši virs galvas ieķērcās vārna, tādā savādā balsī, it kā berztos koks pret koku. Prātā iešāvās sen dzirdēts brīdinājums: «Tādā reizē neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.»
Miķelis spaidīja vilku dūkas, tālab nepaspēja notēmēt, kad mednieks jau pavērsa savu šaujamo tieši pret viņu. Pagāja daži baisi mirkļi. Stobrs un kungs stindzinoši vērās uz^ viņu, it kā redzētu cauri zaru pinumam. Sirds dauzījās. Bija pieļauta kļūda, stulba kļūme. Kāpēc viņš nešāva tūlīt, kad jātnieks taurēja un lūkojās "uz beigto suni un uz mežu? Nespēja saņemties, izšķirties par cilvēka slepkavošanu. Citreiz šādā baigā brīdī viņš paļāvās uz Tomu, sekoja tam, tagad blakus bija Andris, vārdos liels dūšinieks, bet darbos …
Andra lokam nopakšķēja stiegra. Draudīgais stobrs parāvās uz sāniem un noslīdēja lejup. Skaļš grandiens aizsita ausis. Viņpus eglītēm pašķīda sniegs. Šaujamais iekārās siksnā medniekam krūtīs. Andris aukstasinīgi devās pie jātnieka, turēdams stopu šaušanas gatavībā.
— Nenonāvē! — Miķelis čukstēja, pats nesaprazdams, kāpēc to saka.
Trieciens un sāpes, ko radīja kaklā iestrēgusī bulta, Volfu apdullināja. Viņš nepaguva pagriezt zirgu, ne arī iecirst tam sānos piešus.
Tālākie notikumi norisinājās drūmā mierā un tajā pašā laikā ļoti ātri. Jauns puisis zaļraibā kažokā izrāva viņu aiz elkoņa no sedliem, otrs sagrieza rokas uz muguras. Pēc mirkļa gūsteknis jau gulēja eglīšu biežņā sasaistīts un mēms ar lupatu vīkšķi mutē. Volfs nīgri vēroja ļaundaru sejas. Tās bija rūpju pilnas un saspringtas. «Te nu ir tie Felsberga burvekļi,» viņš stīvi nodomāja un saviebās. Kaut kur netālu ieskanējās mundrs taures pūtiens:
«Kas noticis? Suns tu-tū!»
«Ne jau tikai suns,» Volfs rūgti nodomāja. Taure skanēja vēlreiz! un tuvāk. Kungam pēkšņi radās pārliecība, ka gūsts nebūs ilgstošs, tūlīt ieradīsies draugi un likteņa biedri viņu glābt.
Noklaudzēja skrejoša zirga soļi. Aizdipēja lejup no kalna purva virzienā. Abi laupītāji sēdēja rāmi eglītēs un klusi nolūkojās pakaļ rikšotājam. «Vai viņu te būtu vesels pulks? Vai tur aizjāja kāds no mūsējiem?» Volfs domāja un lūkoja pakliegt. Nespēja. Tikai asinis šaltīm tecēja aiz apkakles. «Mani šeit neviens neatradīs,» galvā iesmeldza rūgta bēda.
Brīdi vēlāk no purva atskanēja izmisīgi zirga zviedzieni.
BEIGU VĀRDI
BEIGU VĀRDI
Vilcene, kas īstenībā bijusi vilkača, vēl beigta būdama, turējusi zobos kunga kaklu.
Vecu ļaužu teika
Nākamajā rītā, gaismai svīstot, kungi skaļā barā devās meklēt pazudušo Volfu. Pagāja garām eglīšu kalniņam aiz gravas, kur mētājās asiņaini kauli un suņu spalvas. Tepat bija arī lielā Makša atliekas: viena apgrauzta pakaļkaja un galva. Apkārt un pa vidu visam tam staipījās zaļganas smirdīgas gļotas, vietām sūna bija izkašņāta līdz zemei, dažas eglītes izrautas ar saknēm. Volfa dūkano zirgu uzgāja dūņeklī iestigušu un nosalušu. No muklāja ārā rēgojās tikai zirga galva un viena priekšējā kāja. Apkārt akacim sniegs bija vilku nopēdots. Pēdu mežā bija pārāk daudz, lai saprastu, kur meklēt Volfu pašu.