Vecākā brāļa gribas saskubināts, Miķelis strādāja ātri. Ar muguru izcēla klētiņas jumta lubas un pēc brīža jau ar abiem stopiem un bultām stāvēja Tomam blakus. Mirkli vēlāk brāļi, aiz ievu krūmiem slēpdamies, šāva uz slepkavām.
Kad bija pagaisis pirmais naida skurbums, Tomu pēkšņi sagrāba savā varā bailes. īj par vagara palīga — šķiltera piekaušanu kungi zemnieku sodīja ar kakla nāvi…
Lokanie zviedru zobeni, spožie pieši un pilnās sedlu kules lika domāt, ka abi beigtie varmākas ir kungu kārtas. Pie viņiem atradās krietni daudz naudas, mugurā bija labas vadmalas drēbes, kājās garstulmu zābaki.
Visus trīs līķus brāļi steidzīgi apraka pūnē zem vecajiem salmiem. Divos vezumos sakrāva niecīgo pavasara laika mantību: pusotra maišeļa miežu, pūru auzu, dažus siekus rudzu, zirņu, dzelzī kaltos darbarīkus, govis piesēja pie ratiem, aitas dzina nopakaļis.
Pusstundu pēc saules rieta izbrauca. Izvairījās no muižām un apdzīvotām vietām. Smērēja ratus ar taukiem. Dienu pārlaida mežā. Nākamajā naktī Toms aizaulekšoja ar siriķu zirgiem pa sānu ceļu, lai jauktu pēdas. Vienu piesēja meža biezoknī, ar otru atjāja atpakaļ.
Trešajā rītā; īsi pirms iegriešanās mežā, viņiem priekšā no miglas iznira jātnieks spalvotā ģēģeru cepurē un skanošiem piešiem pie gludādas stulmzābakiem.
— Jāapbed! — Toms teica. .Tikko kungs nonāca tuvumā, pacēlās stopi un nopakstēja stiegras.
*— Manu dieniņ! Manu dieniņ! — Guna sāka skaļi vaimanāt. Toms viņai uzkliedza un lika atdzīt izbaidītās aitas. Guna paklausīja. Abi mazie puikas gulēja uz miežu maisiem un neko neredzēja.
Līķi apbeda upītes krasta biežņā liela paugura nogāzē, kur zemi bija izrakņājušas meža cūkas. Kamēr viņi raka
bedri, nepārtraukti zvanīja skaļa dzeguze, solīdama klausītājiem simtgadīgu mūžu. Guna ticēja putnam un līdz trakumam vienmuļi atkārtoja:
— Mēs ilgi dzīvosim, mēs ilgi dzīvosim, mēs ilgi dzīvosim ..,
Toms saprata, ka drīz visā apkaimē sāksies liela tvarstīšana, tālab viņi, nākamajā naktī nobraukuši jūdzes četras, rīta svīdumā iegriezās vecā meža ceļā, kurš gadu desmitus nebija redzējis riteni, un apmetās biežņā.
Miķelis un Guna nolikās gulēt, Toms devās izlūkot apkārtni. Atlieca ratu noliekto zāli, nodzēsa zirgu un govju pēdas.
Kalna nogāzē vecs vīrs ara tīrumu. Neatlika nekas cits kā pajautāt viņam. Vīrs stāstīja, ka lielajā mežā ceļa nav, biedēja ar Melnās sērgas laukiem un necaurbrie- namu tīreli.
— Tur, dēls, vilki vien un mūdži kurnē, — večuks skaidroja. — Kādreiz viņos laikos purva salā gan esot bijusi mežaiņu sēta, bet nu jau gadus divdesmit nekādas miņas. Visi apmiruši sērgā vai karā nokauti.
Toms prasīja ceļu uz Koknesi. Večuks skaidroja, cik nu prata. Beigās piebilda:
— Tev vēl tālu jāstaigā.
Ceļa stāstītājs bija Repulis, viltīgs vecis. Viņš nolūkojās Tomam pakaļ, nospļāvās un norūca:
— Miglu pūš, makans. Šim Koknese! Acis kā spoles uz otru pusi. Bet lai jau ļepato, vai man sāp.
Ziņa par tukšām mājām purva vidū Tomu satrauca. Pavīdēja cerība uz dzīvi. Ausīs ieskanējās bikli vārdi no mātes dainu pūra: «Ābelīšu ziedi plauks. Tālu silul klusumā. Atkal balti rīti nāks. Lakstīgala treļļus dzīs.ļ Bērni sūnās spēlēsies. Sila mētras pēdas segs. Migla bal-1 tus autus žaus. Zīle mīļas vēstis teiks. Vecie tēvi priecāsies.»
— Bet tu būsi un paliksi slepkava! — aiz muguras atskanēja skaļa balss, Toms apsviedās. Bet tur nebija neviena. Tikai paša rokās viltīgi trīcēja uzvilktais stopa stiegrs. Runājusi bija viņa sirdsapziņa.
Torīt ilga gulēšana neiznāca. Viņi devās meža dziļumā, kūlās gar purva malu, stumdami vezumus pāri vairākām gravām, līdz nedzirdēja vairs ne suņus, ne gaiļus. Apmetās eglēm noauguša kalna pakājē un pirmo reizi kārtīgi atpūtās, jo patiešām tuvu un tālu visapkārt
šalca mežs, stiepās purvs un slīkšņaini upes līči, cilvēku pēdas nemanīja. ;
Te no slaidas egles galotnes Toms pirmo reizi ieraudzīja purva salas klajumu. Bet, lai tur nokļūtu, vajadzēja parvaret avotainu gravu, ko pat gājējam bija gaužām grūti izdarīt. Piecpadsmit, divdesmit soļu platajā gravas dibena zem katra zāles cera žurdzēja rāvains ūdens, viss . dūņainais klajums līgojās, no krasta pacerēm sūcās avoti. Augstāk gulēja purvs, bet lejāk grava pārgāja slīkšņā, ko bija radījuši bebri, izveidodami lielu aizsprostu.
Egļu kalnā bēgļi pavadīja trīs dienas. Izpētīja salu.
Aiz egļu skupsnas čurnēja vecas mājas ar apsūnojušiem salmu jumtiem, apžogotas ar stāvmietu žogu, kādus meža ļaudis ierīkoja pret vilkiem un lāčiem.
Kad viņi piegāja tuvāk, ar bažām sadzirdēja, ka pagalmā blej aitas, kurc vistas un sievietes balss klusi dzied dziesmiņu par kazu un vilku.
Pa sētas šķirbu brāļi drūmi vēroja jaunavu ar puķu vainadziņu dzeltenajos matos.
— Nevainīgus vairs nekausim. Pietiek! — Miķelis čukstēja. Toms klusēja. Jaunava dzina lopus ganībās. Ieraudzījusi aiz vārtiem svešiniekus, viņa sastinga. Pēc mirkļa, pārvarējusi sevi, uzticīgi, mīļi pasmaidīja;
— Nāciet sētā, labie ļaudis!
Pie akas, uz bluķa tupēdams, pelēkraibs kaķis, ciemiņus gaidīdams, mazgājās. No kūts nāca vecāka sieva.
Vīri paklanījās, nolika zemē stopus un pacēla pla.uk- , stas par miera un padevības zīmi.
— Tālumnieki? — sieva jautāja.
— Jā.
— Labi ļaudis?
— Ļauni, — Toms teica un nolieca galvu.