«Es negribu, man nav vajadzīgs deguns!» — viņš runāja, rokām plātīdamies. «Deguns vien man prasa trīs mārciņas tabakas mēnesi. Un to es pērku sliktā krievu veikalā, jo vācu veikals netur krievu tabaku, es maksāju sliktā krievu veikalā par katru mārciņu pa četrdesmit kapeikām, tas kopā iztaisa rubli divdesmit kapeikas; divpadsmit reizes pa rubli divdesmit kapeikām — būs četrpadsmit rubļu četrdesmit kapeikas. Vai dzirdi, mans draugs Hofman? Vienam pašam degunam četrpadsmit rubļu četrdesmit kapeiku. Svētku dienās es šņaucu rapē1 , jo pa svētkiem es negribu šņaukt krievu slikto tabaku. Pa gadu es izšņaucu divas mārciņas rapē par diviem rubļiem mārciņā. Seši un četrpadsmit rubļi četrdesmit kapeikas par tabaku vien! Tā ir laupīšana! Es tev jautāju, mans draugs Hofman,— vai tā nav?» Hofmans, kurš pats bija pilnā, atbildēja piekrītoši. «Divdesmit rubļu četrdesmit kapeiku! Es esmu švābu vācietis; man Vācijā ir ķeizars. Es negribu deguna. Griez nost degunu! Te ir mans deguns!»
Un, ja pēkšņi nebūtu ieradies poručiks Pirogovs, tad, nav nekādu šaubu, Hofmans ne par šo, ne par to Silleram būtu nogriezis degunu, jo nazis jau bija stāvoklī, kādā piegriež zoli.
Silleram sanāca dusmas, ka nepazīstams, nelūgts cilvēks tā uzreiz nelaikā viņu traucē. Lau nu gan no alus un vīna viņš bija burvīgā skurbumā, tomēr juta, ka uzturēties tādā izskatā un noņemties ar ko tādu nepiederoša liecinieka klātbūtnē ir mazliet nepieklājīgi. Tobrīd Pirogovs viegli palocījās un ar tam piemītošo laipnību teica:
— Atvainojiet mani…
— Taisies, ka tieci! — Sillers gari novilka.
Tas pārsteidza poručiku Pirogovu. Tāda izturēšanās viņam bija gluži kas jauns. Smaids, kas taisījās parādīties, pēkšņi nozuda no sejas. Ar aizvainotas cieņas apziņu viņš teica:
— Mani pārsteidz, cienīts kungs… jūs droši vien nepamanījāt .. . esmu virsnieks …
— Kas par virsnieku! Es pats ir švābu vāciets. Mans pats (te Sillers uzblieza ar dūri pa galdu) būs oficlr: pusotr gads junker, divi gads poručik, un rīt tūliņ oficīr. Bet es negrib dienēt. Ar oficīr es dar šitā: fū! — Te Sillers paplēta delnu un uzpūta uz tās.
Poručiks Pirogovs redzēja, ka cits nekas neatliek kā aiziet; tomēr tāda izturēšanās, kas tā nepiestāvēja viņa pakāpei, bija nepatīkama. Vairākas reizes viņš apstājās uz kāpnēm, it kā gribēdams saņemties un padomāt, kā atmaksāt Silleram par tā nekaunību. Beidzot nolēma, ka Silleru var atvainot, jo galva tam pilna ar vīnu; turklāt viņam rādījās glītiņā gaišmate, un viņš apņēmās šo atgadījumu aizmirst. Nākamajā dienā poručiks Pirogovs agri no rīta ieradās skārdnieka darbnīcā. Priekšistabā viņu sagaidīja glītiņā gaišmate, diezgan skarbā balsī, kas ļoti piestāvēja viņas sejai, jautādama:
— Ko jūs vēlaties?
— A, sveiki, mana mīļā! Jūs mani vairs nepazīstat? Ak, blēde, cik jaukas actiņas! — Pie šiem vārdiem poručiks ļoti mīlīgi gribēja ar pirkstu pacelt viņas zodu.
Taču gaišmate sabijusies iesaucās un tikpat dusmīgi jautāja:
— Ko jūs vēlaties?
— Redzēt jūs, citu neko nevēlos, — teica poručiks Pirogovs, diezgan patīkami smaidīdams un nākdams tuvāk; taču, pamanījis, ka bailīgā gaišmate grib izšmaukt pa durvīm, piebilda: — Man, mīļā, vajag pasūtīt piešus. Vai jūs varat izgatavot piešus? Kaut gan, lai jūs mīlētu, nemaz nevajag piešu, bet drīzāk jau iemauktus. Cik jaukas rociņas!
Poručiks Pirogovs vienmēr bija ļoti laipns, kad šādi tērzēja.
— Es tūliņ pasaukšu viru, — vāciete iesaucās, un pēc brītiņa Pirogovs ieraudzīja Silleru iznākam miegainām acīm, tikko kā pamodušos pēc vakardienas dzēruma. Tas neko neatcerējās, taču juta, ka izdarījis kaut kādu muļķību, un tāpēc virsnieku saņēma ar bargu izskatu.
— Piešus nevaru taisīt lētāk par piecpadsmit rubļiem, — viņš teica, vēlēdamies atkratīties no Pirogova, jo viņam, kā godīgam vācietim, bija ļoti kauns skatīties acīs tam, kurš redzējis viņu tādā nepieklājīgā izskatā. Silleram patika dzert bez lieciniekiem — ar diviem trim draugiem, un pa to laiku viņš ieslēdzās un nelaida iekšā pat savus darbiniekus.
— Kāpēc gan tik dārgi? — Pirogovs laipni vaicāja.
— Vācieša darbs, — Sillers aukstasinīgi noteica, zodu berzēdams.— Krievs ņemsies taisīt par divi rubļiem.
— Lūdzu, lai pierādītu, ka es jūs mīlu un vēlos ar jums iepazīties, es maksāju piecpadsmit rubļu.
Sillers uz bridi iegrima domās: kā godīgam vācietim viņam sametās mazliet kauns. Tomēr, vēlēdamies tikt vaļā no pasūtījuma, viņš paziņoja, ka agrāk par divām nedēļām nevar iztaisīt. Taču Pirogovs bez iebildumiem izteica pilnīgu piekrišanu.
Vācietis atkal sāka domāt par to, kā labāk paveikt darbu, lai tas patiesi būtu vērts piecpadsmit rubļu. Tobrīd darbnīcā ienāca gaišmate un sāka rakņāties pa galdu, kas bija apkrauts ar kafijas kannām. Poručiks izmantoja Sillera pārdomas, pienāca pie viņas un paspieda viņas līdz plecam kailo roku. Tas Silleram ļoti nepatika.
— Mein Frau/' — viņš iebrēcās.
— Was wollen sie doch?2
— Gehen sie nach kuhņa!3
Gaišmate izgāja.
— Tātad pēc divām nedēļām? — Pirogovs teica.
— Jā, pēc divām nedēļām, — Sillers pārdomādams atbildēja, — man ļoti daudz darba.
— Uz redzēšanos! Es atnākšu pie jums.
— Uz redzēšanos, — Sillers atbildēja, aiztaisīdams aiz viņa durvis.