Poručiks Pirogovs nolēma nepamest savus tikojumus, lai gan vāciete izrādīja acīm redzamu pretestību. Viņš nevarēja saprast, kā viņam var pretoties, jo vairāk tāpēc, ka viņa laipnība un spožā pakāpe bija neatvairāmas..
Jāteic gan, ka Sillera sieva ar visu savu glītumu bija ļoti dumja. Kaut gan glītai sievai dumjība savā ziņā ir īpaša rota. Vismaz es pazīstu daudz vīru, kuri ir sajūsmā par savu sievu dumjību un uzskata to par bērnišķīgas nevainības zīmi. Skaistums dara tīros brīnumus. Skaistules garīgie trūkumi nebūt neizraisa pretīgumu, bet kļūst pat neparasti pievilcīgi; pat viņas netikums šķiet jauks; taču, ja zūd skaistums, sievietei jābūt divdesmit reižu gudrākai par vīrieti, lai iegūtu ja ne mīlestību, tad vismaz cieņu. Tomēr Sillera sieva, lai ari dumja, vienmēr bija uzticīga savam pienākumam, un tāpēc Pirogovam bija diezgan grūti gūt panākumus savā drosmīgajā pasākumā; taču ar šķēršļu pārvarēšanu biedrojas bauda, un gaišmate viņam ik dienas rādījās jo interesantāka. Viņš sāka diezgan bieži apvaicāties par piešiem, tā ka Silleram tas beidzot apnika. Viņš pielika visas pūles, lai ātrāk dabūtu gatavus iesāktos piešus; beidzot tie bija gatavi.
1 Sieva! (Vācu vai.)
2 Ko jūs gribat? (Vācu vai.)
3 Ejiet uz virtuvi! (Vācu vai.)
— Ai, cik teicams darbs! — piešus ieraudzījis, iesaucās poručiks Pirogovs. — Ak dievs, cik labi tie iztaisīti! Mūsu ģenerālim nav tādu piešu.
Sillera sirds pildījās ar lepnumu. Viņa acis sāka raudzīties priecīgāk, un viņš jau samierinājās ar Pirogovu. «Krievu oficīr ir vien gudr cilvēk,» viņš klusībā nodomāja.
— Tad jau jūs, jādomā, varat izgatavot arī maksti duncim vai kam citam?
— O, ļoti varu, — Sillers teica ar smaidu.
— Tad iztaisiet man maksti duncim. Es jums atnesīšu; man ir ļoti labs turku duncis, taču gribētu tam citu maksti.
Tas ķēra Silleru kā bumbas sprādziens. Viņa piere pēkšņi saraucās. «Se tev!» viņš nodomāja, lamādams sevi par to, ka pats uzprasījies pēc šī darba. Atrunāties tagad būtu negodīgi, turklāt krievu virsnieks bija uzlielījis viņa darbu. Mazliet pagrozījis galvu, viņš izteica piekrišanu, bet skūpsts, kuru Pirogovs aiziedams nekaunīgi uzspieda jaukajai gaišmatei uz pašām lūpām, viņu iegrūda pilnīgā neizpratnē.
Uzskatu, ka nebūs lieki lasītāju iepazīstināt mazliet tuvāk ar Silleru. Sillers bija vācietis caur un cauri šā vārda pilnīgā nozīmē. Jau divdesmit gadu vecumā, tai laimīgajā laikā, kad krievs vēl dzīvo bez raizēm, Sillers jau bija izplānojis visu savu dzīvi un nekādā gadījumā netaisīja nekādus izņēmumus. Viņš noteica sev celties pulksten septiņos no rīta, ēst pusdienas pulksten divos, būt precīzam itin visur un piedzerties katru svētdienu. Viņš nolēma sev desmit gadu laikā sakrāt piecdesmit- tūkstoš lielu kapitālu, un tas bija tik droši un nenovēršami kā liktenis, tāpēc ka drīzāk ierēdnis aizmirsīs ieskatīties sava priekšnieka šveicara istabā, nekā vācietis neturēs doto vārdu. Nemūžam viņš nepalielināja savus izdevumus, un, ja kartupeļu cena sakāpa augstāk par parasto, viņš nepielika ne kapeikas, bet gan pirka tos mazākā daudzumā un, lai gan dažreiz palika mazliet izsalcis, tomēr pierada arī pie tā. Viņa akurātība sniedzās tik tālu, ka viņš noņēmās skūpstīt sievu ne vairāk par divām reizēm dienā un, lai nenoskūpstītu lieku reizi, nekad vairāk par karotīti nebēra piparus savā zupā; tomēr svētdienās šo noteikumu nepildīja tik stingri, tāpat Sillers tad izdzēra divas pudeles alus un vienu pudeli ķimeņu šņabja, kuru tomēr vienmēr nopēla. Viņš nedzēra tā kā anglis, kurš tūliņ pēc pusdienas aizkrampē durvis un pietempjas vienatnē. Gluži otrādi — viņš, vācietis, dzēra vienmēr sajūsmlgi vai nu ar kurpnieku Hofmanu, vai ar galdnieku Kuncu, arī vācieti un lielu dzērāju. Tāds bija dižciltīgā Sillera raksturs; un nu viņš bija nokļuvis ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Lai arī viņš bija flegmatiķis
un vācietis, tomēr poručika Pirogova izdarības modināja viņā kaut ko līdzīgu greizsirdībai. Viņš lauzija galvu un nevarēja izdomāt, kā tikt vaļā no šī krievu virsnieka. Pa to laiku Pirogovs, pīpēdams pīpi savu biedru vidū, — tāpēc ka providence tā jau ierīkojusi, kur ir virsnieki, tur arī pīpes, — un tā pīpēdams pīpi savu biedru vidū, Pirogovs nozīmīgi un ar jauku smaidu aplinkiem pavēstīja par romāniņu ar glītu vācieti, ar kuru, pēc viņa vārdiem, jau bija pavisam tuvās attiecībās, kaut gan patiesībā bezmaz zaudēja cerību dabūt gaišmati savā pusē.
Kādu dienu viņš pastaigājās pa Pilsoņu ielu, uzmezdams acis namam, uz kura greznojās Sillera izkārtne ar kafijas kannām un patvāriem; sev par lieliem priekiem viņš ieraudzīja gaišmates galviņu, kas bija izkārusies pa logu un vēroja gājējus. Viņš apstājās, pamāja ar roku un teica: «Gut Morgen!» Gaišmate sasveicinājās ar viņu kā ar paziņu.
— Ko, vai jūsu vīrs ir mājā?
— Mājās, — gaišmate atbildēja.
— Bet kad viņa nav mājās?
— Viņa nav mājās pa svētdienām, — dumiņā gaišmate atbildēja.
«Tas nav slikti,» Pirogovs klusībā nodomāja, «tas jāizmanto.»
Un nākamo svētdien kā sniegs uz galvas ieradās pie gaišmates. Sillera patiesi nebija mājās. Glītiņā namamāte nobijās, taču Pirogovs šoreiz rīkojās diezgan piesardzīgi, apgājās ļoti goddevīgi un palocīdamies parādīja visa sava lokanā, cieši savilktā auguma skaistumu. Viņš jokojās ļoti patīkami un pieklājīgi, taču dumiņā vāciete uz visu atbildēja vienzilbīgiem vārdiem. Izmēģinājies gan šā, gan tā un redzēdams, ka ne ar ko nevar viņu ieinteresēt, viņš beidzot piedāvāja viņai dejot. Vāciete tūliņ bija ar mieru, tāpēc ka vācietes vienmēr kāras uz dejošanu. Uz to Pirogovs lika lielas cerības: pirmkārt, tas sagādāja viņai baudu, otrkārt, tā viņš varēja parādīt savu miesas būvi un veiklību, treškārt, dejā var cieši sakļauties, apkampt glītiņo vācieti un likt pamatus visam turpmākajam; vārdu sakot, tā viņš cerēja iegūt visu. Viņš uzsāka gavoti, zinādams, ka vācietēm vajadzīga pakāpenība. Glītiņā vāciete iznāca istabas vidū un pacēla daiļo kājiņu. Sī poza tā sajūsmoja Pirogovu, ka viņš metās to skūpstīt. Vāciete sāka brēkt un Pirogova acīs kļuva vēl jaukāka, viņš to apbēra ar skūpstiem. Tad pēkšņi durvis atvērās — un ienāca Sillers ar Hofmanu un galdnieku Kuncu. Visi šie cienījamie amatnieki bija pilni kā mārki.