Taču es ļauju lasītājiem pašiem spriest par Sillera dusmām un sašutumu.
— Rupjais tēviņ, — Sillers sauca vislielākajā sašutumā, — kā tu drīksti bučot manu siev! Tu ir neliets, nevis krievu oficīr. Pie velna, mans draugs Hofman, es ir vāciets un neir krievu cūk!
Hofmans atbildēja piekrītoši.
— O, es negrib ragus! Ņem, mans draugs Hofman, viņu pie krāgs, es negribu, — viņš turpināja, stipri vicinādams rokas, pie tam viņa seja ieguva vestes sarkanās vadmalas krāsu. — Es astoņus gadus dzīvo iekš Pēterburg, man iekš Svabij ir māte un tēvocis iekš Nirnberg, es ir vāciets un neir ragalop! Prom ar viņu, mans draugs Hofman! Tur viņ pie kāj un rok, mans kamrad Kunc!
Un vācieši sagrāba Pirogovu aiz rokām un kājām.
Velti viņš spārdījās pretī; šie trīs amatnieki bija visstiprākie puiši no visiem Pēterburgas vāciešiem un izrīkojās ar viņu tik rupji un nepieklājīgi, ka, atzīstos, nekādi nespēju rast vārdus šā bēdīgā notikuma attēlošanai.
Esmu pārliecināts, ka nākamajā dienā Silleru kratīja drudzis, ka viņš drebēja kā apšu lapa, ik brīdi gaidīdams ierodamies policiju, ka viņš nez ko dotu, lai vakarējais notikums gadījies sapnī. Bet, kas bijis, to nevarēja vairs grozīt. Neko nevar salīdzināt ar Pirogova dusmām un sašutumu. Iedomājot vien šo briesmīgo apvainojumu, viņš kļuva traks. Sibīriju un pātagas viņš uzskatīja par vismazāko sodu Silleram. Viņš kā ar spārniem lidoja mājup, lai apģērbies tūliņ dotos tieši pie ģenerāļa aprakstīt tam visspilgtākajās krāsās vāciešu amatnieku plosīšanos. Reizē viņš gribēja iesniegt rakstisku ziņojumu galvenajā štābā. Un, ja uzliktais sods nebūs pietiekams, tad ies tālāk un tālāk.
Taču tas viss beidzās kaut kā dīvaini: pa ceļam viņš iegāja konditorejā, apēda divus kārtainos pīrādziņus, palasīja «Ziemeļu biti» un iznāca laukā jau mazāk niknā dūšā. Diezgan patīkamais dzestrais vakars spieda viņu paieties pa Nevas prospektu; ap pulksten deviņiem viņš nomierinājās un atzina, ka svētdienā neklājas traucēt ģenerāli, turklāt tas, jādomā, kaut kur ieaicināts, un tāpēc Pirogovs devās pie kāda kontroles kolēģijas priekšnieka, kur svētdienas vakaros pulcējās patīkama ierēdņu un virsnieku sabiedrība. Tur jauki pavadīja vakaru un tik skaisti dejoja mazurku, ka sajūsmināja ne vien dāmas, bet arī kavalierus.
«Brīnumaini ir ierīkota mūsu pasaule!» viņš kādudien domāja, iedams pa Nevas prospektu un atcerēdamies šos divus notikumus. «Cik dīvaini, cik neizdibināmi ar mums spēlējas liktenis! Vai jel kad mēs iegūstam to, ko vēlamies? Vai mēs sasniedzam to, kam, šķiet, tīši gatavoti mūsu spēki? Viss notiek ačgārni. Vienam liktenis piešķīris visskaistākos zirgus, bet šis vienaldzīgi vizinās ar tiem, pavisam neredzēdams to skaistumu, turpretī cits, kuram sirds kaislē kvēlo pēc zirgiem, staigā kājām un iztiek ar to, ka noklakšķina mēli, kad garām aizved rikšotāju. Kādam citam ir teicams pavārs, taču diemžēl tik maza mute, ka vairāk par diviem kumosiem nekādi nevar iedabūt iekšā; vēl citam turpretī mute ir Galvenā štāba arkas platumā, bet — ak vai! Sim jāpārtiek ar nožēlojamām vāciskām kartupeļu pusdienām. Cik dīvaini liktenis spēlējas ar mums!»
Taču visdīvainākie notikumi risinājās Ņevas prospektā. Ak, neticiet šim Ņevas prospektam! Es vienmēr ciešāk ievīstos apmetnī, kad eju pa to, un nemaz necenšos skatīties uz to, kas gadās ceļā. Tas viss ir māns, viss ir sapnis, tas nebūt nav tas, par ko izliekas! Jūs domājat, ka tur tas kungs, kas pastaigājas teicami šūdinātā svārkā, ir ļoti bagāts? Nekā tamlīdzīga: viņam tik vien ir tās mantas kā šis svārciņš. Jums liekas, ka šie divi rešņi, kas apstājušies būvējamās baznīcas priekšā, spriež par tās arhitektūru? Nemaz ar ne: viņi runā par to, cik dīvaini nosēdušās tās divas vārnas viena otrai pretī. Jums šķiet, ka šis entuziasts, kas mētājas ar rokām, runā par to, ka viņa sieva pa logu trāpījusi ar bumbiņu svešam virsniekam? Nemaz, viņš runā par Lafaijetu1 . Jūs domājat, ka šīs dāmas… taču dāmām ticiet vismazāk! Mazāk ieskatieties veikalu logos: tur izliktie nieciņi ir jauki, bet ož pēc baismīga daudzuma asignāciju. Un dievs lai pasargā jūs ieskatīties zem dāmu cepurītēm! Lai kā tālē plivinās skaistules apmetnis, es neparko nesekošu tam aiz ziņkārības. Tālāk, dieva dēļ, tālāk no luktura! Un ātrāk, cik spēka ātrāk ejiet tam garām! Tā vēl būs laime, ja tiksit sveikā cauri ar to, ka tas jūsu švīto svārku aplies ar savu smirdošo eļļu. Un ne jau lukturis vien, viss cits tāpat izdveš māņus. Sis Ņevas prospekts melo ik brīdi, bet visvairāk tad, kad nakts sabiezējušā masā nogulstas uz tā un atdala namu baltās un palsās sienas, kad visa pilsēta mirdz un laistās, un dun kā no pērkona grāvieniem, kad kariešu miriādes krīt no tiltiem, kad foreitori[4] klaigā un lēkā zirgu mugurās un kad pats dēmons aizdedz lampas tikai tai nolūkā, lai visu parādītu neīstā gaismā.
1835.
