DEGUNS
Divdesmit piektā marta datumā Pēterburgā atgadījās neparasti dīvains notikums. Bārddzinis Ivans Jakovļevičs, kas dzīvo Debesbraukšanas prospektā (viņa uzvārds nav zināms, un pat izkārtnē, kur attēlots kungs ar saziepētu vaigu un uzraksts «Un ragus liekam», nekas vairāk nav lasāms), šis bārddzinis Ivans Jakovjevičs pamodās diezgan agri un saoda karstas maizes smaržu. Mazliet paslējies gultā, viņš ieraudzīja, ka laulene, diezgan cienījama dāma, kurai ļoti patika dzert kafiju, vilka laukā no krāsns tikko kā izceptas maizes klaipus.
— Šodien es, Praskovja Osipovna, kafiju nedzeršu, — Ivans Jakovļevičs teica, — tās vietā man gribētos apēst siltu maizi ar sīpoliem.
(Tas ir, Ivanam Jakovļevičam gribētos kā vienu, tā otru, taču viņš zināja, ka pilnīgi neiespējami prasīt divus labumus uzreiz, jo Praskovja Osipovna pagalam necieta tādus untumus.) «Lai tas duraks ēd maizi; man jo labāk,» klusībā nodomāja laulene, «paliks lieka porcija kafijas.» Un galdā uzsvieda maizi vien.
Aiz pieklājības Ivans Jakovļevičs virs krekla uzvilka fraku un, nosēdies pie galda, uzbēra uz tā sāli, sadabūja divas sīpol- galvinas, paņēma rokā nazi un, sataisījis nopietnu seju, ņēmās griezt maizi. Pārgriezis klaipu pušu, viņš ieskatījās vidū un, sev par brīnumiem, ieraudzīja kaut ko balsnījam. Ivans Jakovļevičs uzmanīgi pabakstīja ar nazi un pataustīja ar pirkstu. «Kaut kas blīvs!» viņš teica savā nodabā. «Kas tas varētu būt?»
Viņš iebāza pirkstus un izvilka — degunu! … Ivanam Jakov- ļevičam ij rokas nolaidās; viņš sāka berzēt acis un taustīt… deguns, patiesi, deguns! Un vēl, šķiet, it kā būtu pazīstams. Šausmas parādījās Ivana Jakovļeviča sejā. Taču šīs šausmas nebija nekas salīdzinājumā ar sašutumu, kas pārņēma lauleni.
— Kam tu, nezvērs, nogriezi degunu? — viņa dusmās brēca. — Blēdis! Dzērājs! Es pati tevi nosūdzēšu policijā. Tīrais laupītājs! Es jau no trim cilvēkiem dzirdēju, ka tu skūdams tā raustot aiz deguniem, ka tie tikko turas.
Ivans Jakovļevičs bija ne dzīvs, ne miris. Viņš red zēja. Jca šis deguns nepieder nevienam citam kā kolēģiju asesoram Kova- ļovam, kuru viņš skuva katru trešdienu un svētdienu.
— Pag, Praskovja Osipovna! Es to ietišu lupata un nolikšu maliņā, lai tur maķenīt pastāv, bet pēc tam iznesīšu ārā.
— Ij dzirdēt negribu! Lai es atļautu istabā turēt nogrieztu degunu?… Vecais sakārni! To vien tikai zina kā švīkāt ar nazi pa siksnu, bet savu pienākumu drīz vien pavisam nejēgs pildīt, vazaņķis, nelietis! Lai es par tevi atbildu policijā?… Ak tu, smuli, dumjais mūlāp! Ārā ar to! Ārā! Nes, kur gribi! Lai ne smakas te nebūtu no tā!
Ivans Jakovļevičs stāvēja galīgi satriekts. Viņš domāja, domāja—un neko nevarēja izdomāt.
— Nelabais viņu zina kā tas gadījies, — beidzot viņš noteica, pakasījis ar roku aiz auss. — Vai es vakar pārnācu pilnā vai ne, sazin nu, droši pateikt nevaru. Taču pēc visām zīmēm notikums rādās pagalam aplams: jo maize tak ir cepts priekšmets, bet deguns pavisam kas cits. Neko nesaprotu!…
Ivans Jakovļevičs apklusa. Doma, ka policisti atradīs pie viņa degunu un vainos viņu, padarīja vai traku. Jau viņam pretī rēgojās skaista, ar sudrabu izšūta sarkana apkakle, zobens … un viņš drebēja pie visām miesām. Beidzot viņš sameklēja savas drēbes un zābakus, apvilkās visus šos draņķīgos apģērba gabalus un, Praskovjas Osipovnas kodīgo vārdu pavadīts, ietina degunu lupatā un izgāja laukā.
Degunu viņš gribēja kaut kur nobāzt: vai nu aiz stabiņa
pie vārtiem, vai arī izdarīt tā, lai tas nejauši izkrīt, un tad patš nogrieztos sānielā. Taču, kā par spīti, vienmēr pagadījās kāds paziņa, kurš tūliņ sāka iztaujāt: «Kurp iedams?» — vai: «Ķo tad nu tik agri skūsi?» — tā ka Ivans Jakovļevičs nekādi neattapa brīva brīža. Reiz viņš jau bija degunu pavisam nometis, taču sargs jau iztālēm norādīja ar āvu, teikdams: «Cel augšā! Pavei, tev kaut kas izkrita!» Un Ivanam Jakovļevičam vajadzēja pacelt degunu un iebāzt to kabatā. Viņu sagrāba izmisums — jo vairāk tāpēc, ka ļaudis ielā arvien vairojās, veikaliem un bodītēm atveroties.
Viņš nodomāja iet uz Izaka tiltu: vai neizdosies to iemest Ņevā? … Taču jūtos mazliet vainīgs, ka līdz šim neko neesmu pavēstījis par Ivanu Jakovļeviču. vīriju kas visādi j elna cieņu .
[vans Jakovļevičs, ka jau katrs krievu amatnieks, bija drausmīgs dzērājs. Un, lai gan katru dienu skuva svešus zodus, savējais viņam mūžīgi bija neskūts. Ivanam Jakovļevičam fraka (Ivans Jakovļevičs nekad nevalkāja svārkus) bija raiba, tas ir, tā bija melna, bet visa brūngani dzeltenos un pelēkos plankumos; apkakle laistījās vien, bet triju pogu vietā karājās tikai diedziņi. Ivans Jakovļevičs bija liels ciniķis, un, kad kolēģiju asesors Kovaļovs skūšanas laikā parasti aizrādīja: «Tev, Ivan Jakovļevič, mūžīgi smird rokas!» — Ivans Jakovļevičs uz to atjautāja: «Kāpēc tām būtu jāsmird?» — «Nezinu, brālīt, bet smird gan,» kolēģiju asesors atbildēja. Un Ivans Jakovļevičs, iešņaucis tabaku, ziepēja par to šim gan vaigus, gan padeguni, gan aizausis, gan zem bārdas, vārdu sakot, kur tikai patikās.
Sis cienījamais pilsonis jau atradās uz Izaka tilta. Vispirms viņš apskatījās apkārt, tad noliecās pār margām, it kā skatītos zem tilta: vai daudz zivju skraida, — un paklusām nometa lupatu ar degunu. Viņš juta, it kā uzreiz būtu nokrituši desmit pudi; Ivans Jakovļevičs pat nosmējās. Ierēdņu zodus skūt viņš tūliņ negāja, bet devās uz lokālu ar uzrakstu «Ēdiens un tēja» paprasīt punša glāzi, kad uzreiz tilta galā pamanīja cienīga izskata iecirkņa uzraugu ar platu vaigu bārdu, trīsstūreni galvā un zobenu pie gurna. Viņš pamira; uzraugs pameta viņam ar pirkstu un teica:
— Panāc šurpu, mīlīt!
Ivans Jakovļevičs, kārtību zinādams, jau iztālēm noņēma naģeni un, veikli pienācis, teica: