— Apsveicu jūsu labdzimtību!
— Nē, nē, brāl, kas nu par labdzimtību; saki — ko tu darīji, stāvot uz tilta?
— Nudien, kungs, gāju skūt un tikai paskatījos, vai strauji tek ūdens.
— Nemels, nemels! Ar to vaļā netiksi. Atbildi skaidri un gaiši!
— Esmu gatavs jūsu žēlastību skūt divreiz vai pat trīsreiz nedēļā bez kādiem iebildumiem, — Ivans Jakovļevičs atbildēja.
— Nē, draugs, blēņas! Mani jau skuj trīs bārddziņi un uzskata to par lielu godu. Labāk pasaki — ko tu tur darīji?
Ivans Jakovļevičs nobālēja. . . Tālāk notikums pilnīgi migla tīts, un, kas noticis pēc tam, nepavisam nav zināms.
Kolēģiju asesors Kovaļovs pamodās diezgan agri un ar lūpām iztaisīja «brr…», ko vienmēr darīja, kad pamodās, kaut gan nevarēja paskaidrot, kāpēc tā dara. Kovaļovs pastaipījās un pavēlēja pasniegt nelielu spoguli, kas stāvēja uz galda. Viņš gribēja apskatīt pūtīti, kura vakar vakarā uzradusies uz deguna, taču, sev par lieliem brīnumiem, tur ieraudzīja gludu vietu. Nobijies Kovaļovs lika pasniegt ūdeni un izberzēja ar dvieli acis: patiesi — deguna nav! Viņš sāka taustīt ar roku, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Šķiet, ne. Kolēģiju asesors Kovaļovs izlēca no gultas, nopurinājās: deguna nav! … Viņš tūliņ lika pasniegt uzvalku un drāzās pie virspolicijmeistara.
Tomēr nepieciešams kaut ko pateikt par Kovaļovu, lai lasītājs zinātu, kāds bija šis kolēģiju asesors. Kolēģiju asesorus, kuri iegūst šo pakāpi ar zinību apliecībām, nekādi nevar salīdzināt ar tiem kolēģiju asesoriem, kādus taisa Kaukāzā. Tie ir divi dažādi veidi. Mācītie kolēģiju asesori… Bet Krievija ir tik brīnumaina zeme — ja teiksi ko par vienu kolēģijas asesoru, tad visi kolēģiju asesori no Rīgas līdz Kamčatkai to attiecinās uz sevi. Tas pats jāsaka par visiem amatu nosaukumiem un pakāpēm. Kovaļovs bija Kaukāza kolēģiju asesors.[5] tikai divi gadi bija pagājuši, kopš viņš ieguvis šo pakāpi, un tāpēc ne brīdi nespēja to aizmirst; un, lai iztaisītos cienīgāks un svarīgāks, viņš nekad nesauca sevi par kolēģiju asesoru, bet vienmēr par majoru. «Paklau, mīļā,» viņš parasti teica sievelei, kura uz ielas tirgojās ar krūtežām, «tu atnāc pie manis uz māju; dzīvoklis man ir Dārza ielā; pajautā tik, vai te dzīvo majors Kovaļovs, katrs tev parādīs.» Ja satika kādu glītu sejiņu, tad uzticēja vēl kādu slepenu uzdevumu, piebilzdams: «Tu, sirsniņ, pajautā majora Kovaļova dzīvokli.» Tāpēc mēs turpmāk šo kolēģiju asesoru ari sauksim par majoru.
Majoram Kovaļovam bija paradums pastaigāties pa Ņevas prospektu. Viņa krūtežas apkaklīte vienmēr bija ārkārtīgi spodra un iestivināta. Vaigu bārda tāda, kādas vēl tagad var redzēt guberņu un apriņķu mērniekiem, arhitektiem un pulku dakteriem, tāpat arī tiem, kas pilda dažādus policijas pienākumus, un vispār tiem viriem, kuriem ir pilnīgi, sārti vaigi un kuri ļoti labi spēlē bostonu; šāda bārda aizņem vaigus pašā vidū un stiepjas tieši līdz degunam. Majoram Kovaļovam pulksteņa važā bija sakārts liels daudzums serdolika zlmodziņu gan ar ģerboņiem, gan tādu, uz kuriem izgriezts: trešdiena, ceturtdiena, pirmdiena utt. Ma jors Kovaļovs bi ja ieradies Pēterburgā darī - šanās, tas i r, meklēt pieklājīgu, savai pakāp ei atbilstošu vietu: ja~iato5les, tad vicegubernatora vietu, h^r. jfTTT", lad bQg~pā r eksekutoru1 kada izcilākā departamentā. Majoram Kovaļovam nekas nebija pretī āri precētie s , bet gan tikai tādā gadījum ā, ja lrgāvaT pūrā^ģadlsies divsimt tuksioš-u-^rubļ-u—kapitāla. Un tāpēc tasltājs tagad var spriest pats, kāds ir šī majora stāvoklis, kad viņš ieraudzīja diezgan paglīta un mērena deguna vietā rēgojamies ārkārtīgi muļķīgu un gludu līdzenumu.
Kā par nelaimi, neviens važonis nerādījās uz ielas, un viņam vajadzēja iet kājām, vīstoties apmetni un aizsedzot seju ar mutautu, izliekoties, it kā tecētu asinis. «Bet varbūt man tikai tā rādījās: nevar taču būt, ka deguns ne aiz šā, ne aiz tā pazudis,» viņš nodomāja un tīšām iegāja konditorejā, lai paskatītos spoguli. Par laimi, konditorejā neviena nebija; puikas slaucīja istabas un saridāja krēslus; daži miegainām acīm nesa laukā karstus pīrādziņus; uz galdiem un krēsliem mētājās ar kafiju aplietās vakardienas avīzes. «Nu, paldies dievam, neviena nav,» viņš teica, «tagad var paskatīties.» Viņš bikli piegāja pie spoguļa un paskatījās. «Sasodīta būšana, cik draņķīgi!» viņš iesaucies nospļāvās. «Kad jel kas būtu deguna vietā, bet nav itin nekā! …»
No dusmām iekodis lūpu zobos, viņš iznāca no konditorejas un pretēji savam paradumam apņēmās ne uz vienu neskatīties un nevienam neuzsmaidīt. Pēkšņi viņš apstājās kā iemiets pie kāda nama durvīm; viņa acu priekšā risinājās neizskaidrojama parādība: pie parādes ieejas apstājās kariete ; durtiņas atvērās , 1 saliecies izl ēca k uņgs__mundierī un stei dzās au gša pa kā pnēm . Bet kādas šausmas un izbrīns pārņēma Kovaļovu, kad ieskatījies viņš pazina, kā'Tās ir viņa paša deguns! Vērojot šo ne-
' Saimniecības lietu ierēdnis.
parasto ainu, viņam šķita, ka viss sagriezies acu priekšā; viņš juta, ka tikko turas kājās; lai gan drebēja kā drudzi, viņš tomēr apņēmās par katru cenu gaidīt deguna atgriešanos karietē. Pēc īsa brītiņa deguns patiesi iznāca. Mugurā viņam bija zeltā izšūts mundieris ar lielu, stāvu apkakli; kājās ziemišķādas bikses; pie gurna zobens. Pē c spalvu pušķa pie cepures varēja ; dom āt, ka viņš ir valsts padomnieks. Pēc visa spriežot, degung > bija braucis pie kāda vizītē. Viņš pavērās uz abām pusēm ^- uzsauca važonim: «Šurp!» iesēdās un aizbrauca.
Nabaga Kovaļovs gandrīz vai zaudēja prātu. Viņš nezināja, ko domāt, ko nedomāt par tādu dīvainu notikumu. Patiesi — kā gan iespējams, ka deguns, kurš vēl vakar bija viņa sejā un nevarēja ne braukāt, ne staigāt, tagad ir mundierī! Kovaļovs skrēja pakaļ karietei, kura, par laimi, mazliet pabraukuši, apstājās pie Kazaņas katedrāles.