Viņš steidzās uz katedrāli, paspraucās garām ubagiem un vecenēm ar aiztītām sejām, kur palikušas tikai divas spraugas acīm, par kurām, t. i., vecenēm, viņš agrāk tā bija smējies, un iegāja baznīcā. Lūdzēju baznīcā nebija daudz; visi viņi stāvēja pie ieejas durvīm. Kovaļovs jutās tik satraukts, ka nekādi nespēja lūgt dievu, un ar acīm meklēja savu pazīstamo kungu pa visiem kaktiem. Beidzot ieraudzīja to malā stāvam. Deguns bija pilnīgi paslēpis savu seju lielajā, stāvajā apkaklē un ar vislielāko dievbijību gremdējās lūgšanā.
«Kā lai iet viņam klāt?» Kovaļovs domāja. «Pēc visa — pēc mundiera, pēc cepures — redzams, ka viņš ir valsts padomnieks. Nelabais viņu zina kā lai to izdara!»
Kovaļovs sāka tā tuvumā kāsēt, taču deguns ne uz mirkli nepameta savu dievbijīgo pozu un joprojām klanījās.
— Cienīts kungs… — Kovaļovs iesāka, piespiezdams sevi saņemties, — cienīts kungs…
— Ko jūs vēlaties? — deguns pagriezies atsaucās.
— Man brīnums, cienīts kungs .. . man šķiet… jums vajadzētu zināt savu vietu. Un pēkšņi es jūs atrodu — nu kur tad? — baznīcā. Jūs man piekritīsiet…
— Atvainojiet, es netieku gudrs, par ko jums labpatikas runāt. .. Paskaidrojiet!
«Kā lai viņam paskaidroju?» Kovaļovs nodomāja un, saņēmis dūšu, iesāka:
— Zināms, es … tomēr esmu majors. Man, saprotiet, staigāt bez deguna ir nepieklājīgi. Šādai tādai tirgonei, kas pie Debesbraukšanas tilta pārdod tīrītus apelsīnus, sēdēt bez deguna nav nekas; taču, tā kā man izredzes saņemt… turklāt, būdams daudzos namos pazīstams ar dāmām: Cehtireva, valsts
padomniece, un citas… Spriediet pats… es nezinu, cienīts kungs … (Te majors Kovaļovs paraustīja plecus.)… Atvainojiet … ja uz to skatās atbilstoši pienākuma un goda noteikumiem … jūs pats varat saprast…
— Itin neko nesaprotu, — deguns atbildēja. — Runājiet sakarīgāki
— Cienīts kungs … — Kovaļovs teica ar pašcieņu, — nezinu, kā lai saprot jūsu vārdus… Šķiet, te viss skaidri redzams … Vai varbūt jūs gribat… Jūs taču esat mans paša deguns.
Deguns paskatījās uz majoru, un viņa uzacis mazliet sa- raucās.
— Jūs maldāties, cienīts kungs. Es esmu pats par sev Turklāt starp mums nevar būt nekādu ciešu sakaru. Pēc jūsu mundiera pogām spriežot, jūs kalpojat citā resorā.
To pateicis, deguns novērsās un turpināja lūgšanu.
Kovaļovs pilnīgi apmulsa, nezinādams, ko darīt, pat neattapdams, ko domāt. Tobrīd patīkami nočabēja kādas dāmas tērps: ienāca pavecāka dāma, visa vienās mežģīnēs, un viņai līdzi tieviņa jaunkundzīte baltā kleitā, kas tik jauki aptvēra tās šmaugo viduci, galvā tai bija salmkrāsas cepurīte, viegla kā uzpūtenis. Aiz viņām apstājās un atvēra tabakdozi gara auguma haiduks ar lielu vaigu bārdu un veselu duci apkakļu.
Kovaļovs pienāca tuvāk, pavilka vairāk uz āru krūtežas batista apkaklīti, sakārtoja savus zīmogus, kas karājās zelta va- žiņā, un, smaidīdams uz visām pusēm, pievērsās vieglajai dāmai, kura kā pavasara puķe mazliet paliecās un cilāja savu balto rociņu ar puscaurspīdīgiem pirkstiem. Smaids Kovaļova sejā kļuva vēl platāks, kad viņš zem cepurītes ieraudzīja viņas koši balto zodu un daļu vaiga pirmās pavasara rozes krāsā. Te pēkšņi viņš atlēca it kā apdedzinājies. Viņš atcerējās, ka viņam tur, kur jābūt degunam, nav gluži nekā, un no acīm izspiedās asaras. Kovaļovs apgriezās, lai tieši acīs pateiktu mundierētajam kungam, ka šis tikai izliekas par valsts padomnieku, ka viņš ir blēdis un nelietis un ka nav vairāk nekas kā viņa paša — Kovaļova deguns… Taču deguna vairs nebija, tas bija paguvis aiz- lēkšot, jādomā, atkal pie kāda uz vizīti.
Tas Kovaļovu iedzina izmisumā. Viņš devās atpakaļ un uz brīdi apstājās zem kolonādes, vērīgi lūkodamies apkārt, vai .nemanīs kaut kur degunu. Vi flš ļo ti lahi atcerējās, ka cepure tam bija ar pušķi un mundieris šūdināts ar zeltu; taču nehija ^ L-) ievērojis ne mēteli, ne kādā krāsā karietē, ne zirgus un pat ne to, vai uz pakaļkāpšļa stāvējis kāds sulainis un kāda tam bijusi livreja. Turklāt turp un šurp šaudījās tik daudz kariešu
un tādā ātrumā, ka grūti bija jel ko pamanīt, bet, ja ari pamanītu, nebija nekāda līdzekļa, kā tās apstādināt. Diena bija jauka un saulaina. Ņevas prospektā cilvēku, ka biezs; dāmas kā ziedu ūdenskritums pludoja pa visu ietvi, sākot no Policijas līdz Aņičkina tiltam. Palūk, kur iet pazīstams galma padomnieks, kuru viņš dēvēja par apakšpulkvedi, īpaši, citiem dzirdot. Palūk, kur Jarigins, galda priekšnieks senātā, viņa liels draugs, kurš bostonā mūžīgi palika bētē, kad spēlēja astoņi. Palūk, tur ir ari cits majors, kurš Kaukāzā ieguvis asesora pakāpi, tas māj ar roku, lai nāk šurp…
— Pie velna! — Kovaļovs teica. — Ei, važon, ved taisnā ceļā pie virspolicijmeistara!
Kovaļovs iesēdās ratos un vienā laidā sauca: «Uzdod tik, uzdod, lai rūc!»
— Virspolicijmeistars mājās? — viņš skaļi jautāja, iegājis priekšnamā.
— Nebūt ne, — atbildēja vārtnieks, — nupat kā aizbrauca.
— Se tev!
— Jā, — vārtnieks piebilda, — nav nemaz tik sen, kā aizbrauca. Ja brīsniņu agrāk, varbūt ij satiktu mājās.
Neatņemdams lakatu no sejas, Kovaļovs iesēdās ormanī un izmisīgi iebrēcās:
— Brauc!
— Uz kurieni? — ormanis vaicāja.
— Brauc taisni!
— Kā taisni? Te ir pagrieziens: pa labi vai pa kreisi?
Sis jautājums Kovaļovu apstādināja un lika viņam atkal domāt. Viņa stāvoklī vajadzētu griezties policijas pārvaldē — ne tāpēc, ka tam tiešs sakars ar policiju, bet tāpēc, ka tās rīkojumi būtu ātrāki nekā citu iestāžu rīkojumi; meklēt gandarījumu^ tai vietā, kurā _deguns ieicās kal pojam, nebija jēgas, TapečTTčā" no deguna atbildēm vien varēja spriest, ka šim vīram nav nekā svēta un tas samelotos arī šai gadījumā, kā jau bija melojis, iegalvodams, ka nekad ar Kovaļovu nav redzējies. Un tā Kovaļovs jau gribēja likt, lai ved uz pilsētas policijas pārvaldi, kad atkal prātā iešāvās doma, ka šis blēdis un viltnieks, kurš jau pie pirmās tikšanās rīkojies tik bezkaunīgi, izmantojot laiku, atkal var izšmaukt no pilsētas un tad visa meklēšana būs veltīga un, pasarg dievs, var ieilgt uz veselu mēnesi. Beidzot, šķiet, pašas debesis apskaidroja Kovaļova prātus. Viņš nolēma griezties tieši avīžu kantorī un laikus ielikt sludinājumu, pamatīgi aprakstot visas pazīmes, lai ikviens, kas degunu sastaptu, to varētu atgādāt pie viņa vai vismaz paziņot, kur tas atrodas. Un. to nolēmis, viņš pavēlēja ormanim braukt uz avīzes ekspedīciju un nemitējās visu ceļu dunkāt ar dūri ormanim pa muguru, runādams: «Ātrāk, nelieti! Ātrāk, blēdi!»—«Vai die', kungs!» savukārt sauca važonis, galvu kratīdams un ar grožu plītēdams zirgu, kuram bija gara spalva kā pinkainam klēpju sunītim. Rati beidzot apstājās — un Kov aļovs aizelsies ies krēja nelielā pieņemamā istabā, kur sirms, bri ļļains ierēdnis vec ā frakā sēde ia pie galda un. paņēmis zodos spalvaskātu, skaitīja atn^tos^arigi^ftau^as^absbi^