' —Kas"te ļūeņemslūdinājumus? — Kovaļovs skaļi jautāja.— A, sveiki!
— Man tas gods, — sirmais ierēdnis atbildēja, uz mirkli paceldams acis un atkal tās pievērsdams sabērtajai naudai.
— Vēlos nodrukāt…
— Atļaujiet. Lūgtu maķenīt pagaidīt, — ierēdnis teica, ar vienu roku uz papīra pierakstīdams skaitli un ar kreisās rokas pirkstiem pabīdīdams divus kauliņus uz skaitīkļiem.
Tresots sulainis, kura āriene liecināja, ka tas mājo aristokrātiskā namā, ar zirnīti rokā stāvēja pie galda un, uzskatīdams par pieklājību gari izklāstīt savu vajadzību, teica:
— Nudien, cienīts kungs, šunelis nav vērts ne astoņas gri- venas, tas ir, es nedotu par viņu ne astoņus grašus, bet grāfiene viņu mīļo, nudien, mīļo; un nu tam, kas viņu atradīs, simt rubļu. .. Ja runā skaidru valodu, tā kā mēs tagad ar jums, ļaužu gaume nepavisam nesakrīt: ja jau esi mednieks, tad turi putnu suni vai pūdeli; nežēlo piecus simtus, dod tūkstoti, toties lai tad ir labs suns.
Cienījamais ierēdnis to klausījās ar nozīmīgu izteiksmi, tai pašā laikā skaitīdams, cik burtu atnestajā zīmītē. Pa malām stāvēja daudz veceņu, komiju un sētnieku ar zīmītēm. Vienā bija teikts, ka darbam var dabūt nedzērāju kučieri; citā — ka pārdod mazlietotu karieti, kas 1844. gadā izvesta no Parīzes; vēl kāds cits darbā atlaida deviņpadsmit gadu vecu saimes meitu, kas pieprot veļas mazgāšanu un der arī citiem darbiem; kāds pārdod izturīgus ratus bez vienas atsperes; cits —pēlēk- ābolainu, jaunu, strauju septiņpadsmit gadus vecu zirgu; no Londonas saņemtas rutku un redīsu sēklas; tiek piedāvāta vasarnīca ar derīgiem zemes gabaliem, diviem zirgu steliņģiem un vietu, kur var ierīkot teicamu bērzu vai egļu parku; aicināja pieteikties vecu pazoļu pircējus — ar norādījumu ierasties ūtrupē katru dienu no pulksten astoņiem līdz trim dienā. Istaba, kurā izvietojās visa šī sabiedrība, bija maza un gaiss tajā ārkārtīgi biezs, taču kolēģiju asesors Kovaļovs nevarēja just smaku, jo bija aizsedzies ar lakatu un vēl arī tāpēc, ka viņa deguns atradās dievs zina kādā vietā.
— Cienīts kungs, atļaujiet jums jautāt… Man ļoti vajag, — viņš beidzot nepacietīgi teica.
— Tūliņ, tūliņ! Divi rubļi četrdesmit trīs kapeikas. Acumirkli! Rublis sešdesmit četras kapeikas! — sirmais kungs runāja, mezdams zīmītes večām un sētniekiem acīs. — Ko jūs vēlaties? — viņš beidzot jautāja, vērsdamies pie Kovaļova.
— Es lūdzu … — Kovaļovs iesāka, — ir notikusi blēdība vai krāpšana, līdz šim nekādi nevaru saprast. Es lūdzu tikai iedrukāt, ka tas, kas atgādās pie manis to nelieti, saņems pietiekošu atalgojumu.
— Atļaujiet — kā jūsu uzvārds?
— Nē, kāpēc tad uzvārdu? Es to nevaru teikt. Man ir daudz paziņu: valsts padomniece Cehtareva, štāboficiera kundze Pala- geja Grigorjevna Podtočina. .. uzreiz uzzinās, dievs pasarg! Jums tikai vajag uzrakstīt: kolēģiju asesors vai vēl labāk — majors.
— Un vai aizbēgušais bija jūsu saimes cilvēks?
— Kur nu saimes cilvēks! Tā vēl nebūtu nekāda blēdīšanās! No manis aizbēga . .. deguns …
— Hm! Kāds dīvains uzvārds! Un lielu summu ši s Nosova1 kungs j ums nozaga?
— Deguns, tas ir… jūs mani pārpratāt. Deguns, mans paša deguns pazudis nezin kur. Nelabais mani ir izjokojis!
— Bet kā tad viņš pazuda? Es īsti labi nevaru saprast.
— Es nevaru jums pateikt, kā īsti: g alvenai s ir tas, ka viņš tagad braukā apkārt pa pilsētu un dēvē sevi par valsts padom - nieku. Un tapec es lūdzu jūs izsludināt, ka tas, kas viņu notver, lai atgādā pie manis visātrākā laikā. Nu, spriediet pats ka lai es iztieku bez tik redzamas miesas daļas? Tas jau nav nekāds mazais pirkstiņš kājai, kuru es zābakā iekšā un neviens nepamanīs, ja tā trūkst. Ceturtdienās es viesojos pie valsts padomnieces Cehtarevas; tāpat ļoti laba paziņa ir štāboficiera kundze Palageja Grigorjevna Podtočina, viņai ir glītiņa meita, nu, spriediet pats, kā lai tagad iztieku . .. Tagad es pie viņām nevaru rādīties.
Ierēdnis iegrima domās, par ko liecināja sakniebtās lūpas.
— Nē, es nevaru ievietot tādu sludinājumu avīzē, — viņš beidzot teica pēc ilgas klusēšanas.
— Kā? Kāpēc?
— Tā. Avīze var zaudēt reputāciju. Ja katrs sāks rakstīt, ka tam aizbēdzis deguns, tad … Jau tā runā, ka iespiež daudz aplamību un maldīgu ziņu.
' Nosovs, no vārda «hoc» — krieviski deguns. (Tulk.)
— Kāpēc tad mans gadījums ir aplams? Te, šķiet, nekā tāda nav.
— Jums tā šķiet, ka nav. Re, pagājušnedēļ bija tāds pats gadījums. Atnāca ierēdnis, tāpat kā jūs tagad esat atnācis, atnesa zīmīti, jāmaksā pēc aprēķina bija divi rubļi septiņdesmit trīs kapeikas, un viss sludinājums sastāvēja no tā, ka aizbēdzis melnas spalvas pūdelis. Šķiet — kas tur nu būtu? Bet iznāca paskvila: šis pūdelis bija kasieris, vairs neatceros, no kādas iestādes.