— Bet es taču jums neiesniedzu sludinājumu par pūdeli, bet pats par savu degunu; tātad gandrīz kā pats par sevi.
— Nē, tādu sludinājumu es nekādi nevaru ieviētot.
— Man taču patiesi ir pazudis deguns!
— Ja pazudis, tur darbs mediķim. Stāsta, esot tādi, kuri varot pielikt, kādu degunu vien vajag. Bet es gan manu, ka jūs esat jautras dabas cilvēks un sabiedrībā jums patīk pajokot.
— Nudien, zvēru pie dieva vārda! Ja jau nu tā, es jums parādīšu.
— Kāpēc gan pūlēties! — ierēdnis turpināja, iešņaukdams tabaku. — Kaut gan, ja nav apgrūtinoši, — viņš piebilda, ziņkārības mudināts, — derētu paskatīties.
Kolēģiju asesors noņēma lakatu no sejas.
— Patiesi — ārkārtīgi dīvaini! — ierēdnis teica. — Vieta ir pilnīgi līdzena — it kā nupat cepta bliņa. Jā, neticami līdzena!
— Un tagad arī jūs vēl strīdēsities? Jūs pats redzat, ka nevar nedrukāt. Es jums būšu īpaši pateicīgs; un esmu priecīgs, ka šis gadījums deva man iespēju ar jums iepazīties…
Kā no tā redzams, majors šoreiz gribēja pieglaimoties.
— Iespiest, protams, nav nekāda lielā māka, — ierēdnis teica, — tikai es no tā neparedzu jums nekāda labuma. Ja_gri-
bat, sludinājumu atdodiet tādam, kam ir veikla spaļva lai apraksta šo reto dabas parādību un rakštiņu īespiež «Ziemeļu bitē» (te viņš vēlreiz iešņauca tabaku) jaunatnei par pamācību (te viņš noslaucīja degunu) vai arī tāpat vien palāsišanai.
Kolēģiju asesoram dūša galīgi sašļuka. Viņš pārlaida acis avīzes pēdējai lappusei, kur lejā bija ziņojumi par izrādēm; viņa seja jau bija gatava smaidīt, pamanot glītas aktrises vārdu, un roka ķēra pie kabatas: vai ir klāt zilā asignācija, tāpēc ka štāba virsniekiem, pēc Kovaļova domām, jāsēž krēslos, taču doma par degunu visu sabojāja.
Ierēdnis, šķiet, juta līdzi Kovaļovam tā grūtajā stāvoklī. Vēlēdamies kaut kā atvieglot tā bēdas, viņš uzskatīja par pieklājīgu izteikt savu līdzjūtību dažos vārdos.
— Man, nudien, ļoti žēl, ka ar jums kas tāds lēcies. Vai nevēlaties iešņaukt tabaciņu? Tas aizdzen galvas sāpes un skumīgu omu; tas labi palīdz pat pret hemoroīdiem.
Tā runādams, ierēdnis sniedza Kovaļovam tabakdozi, itin veikli palocījis zem tās vāku ar cepurotas dāmas bildi.
Sis labi domātais žests Kovaļovu izveda no pacietības.
— Nesaprotu, kā jūs varat jokot, — viņš pikti teica, — vai tad neredzat, ka man trūkst tieši tā, ar ko var šņaukt? Lai jods rauj jūsu tabaku! Es tagad uz to nevaru paskatīties un ne vien uz jūsu prasto Berezinas tabaku, bet pat uz rapē, ja man to pasniegtu.
To teicis, viņš dziļi sašutis gāja projām no avīzes ekspedīcijas un devās pie iecirkņa pristava — liela cukura kārumnieka. Pristava mājas priekšistaba, kas noderēja arī par ēdamistabu, bija pilna ar cukurgalvām, kuras aiz draudzības sanesuši tirgoņi. Tobrīd virēja kungam vilka nost kroņa bot- fortus[6]; zobens un citas kara bruņas jau mierīgi karājās pa kaktiem, un gar biedinošo trīsstūreni noņēmās viņa trīsgadīgais dēlēns; pats pristavs pēc kaujinieciskās, pūliņu pilnās dienas posās baudīt miera priekus.
Kovaļovs iegāja brīdī, kad mājastēvs izstaipījās, nokrekšķinājās un teica: «Ek, vareni nošņākšos pāris stundu!» Un to tā varēja saprast — kolēģiju asesora atnākšana bija pilnīgi nelaikā; un nedomāju vis, ka pieņemšana būtu pārāk laipna, ja asesors atnesis dažās mārciņas tējas vai vadmalas gabalu. Iecirkņa pristavs bija liels visu mākslu un manufaktūru sekmētājs, bet kroņa asignācijai deva priekšroku salīdzinājumā ar visu citu. «Tas tik ir ko vērts,» viņš mēdza teikt, «nav nekā labāka par šo papīrīti: ēst neprasa, vietu aizņem mazu, kabatā vienmēr novietojas, nokritīs zemē — nesaplīsīs.»
Pristavs diezgan vēsi pieņēma Kovaļovu un teica, ka pēc pusdienām nav īstais laiks taisīt izmeklēšanu, jo pati daba nolikusi, ka paēdušam mazliet jāatpūšas (no tā kolēģiju asesors varēja secināt — pristavam nav sveši seno prātnieku izteicieni), ka degunu kārtīgam cilvēkam nost nerauj un ka pasaulē ir daudz visādu majoru, kuriem nav pat kārtīgu apakšbikšu, taču tie vazājas pa visādām nepieklājīgām vietām.
Tas ir, trāpīja ar kaulu pašā pierē. Jāpiezīmē, ka Kovaļovs ārkārtīgi ātri apvainojās. Viņš spēja piedot visu, lai ko teiktu par viņu pašu, bet neparko nepiedeva, ja tas attiecās uz dienesta pakāpi vai amatu. Viņš pat domāja, ka lugās var laist cauri visu ko, kas attiecas uz oberoficieriem, bet štāba virsniekiem nekādi nedrīkst uzbrukt. Tas, ko pristavs teica, samulsināja Kovaļovu tā, ka viņš nogrozīja galvu un, mazliet paplētis rokas, ar pašcieņu teica: «Atzīstos, pēc tik apvainojošām piezīmēm, es neko nevaru piebilst…» — un izgāja laukā.
Viņš atbrauca mājā, savu kāju nejuzdams. Jau bija satumsis. Pēc visām šīm neveiksmēm skumīgs, nē, ārkārtīgi pretīgs likās dzīvoklis. Ienācis priekšnamā, viņš uz notraipītā ādas dīvāna ieraudzīja savu sulaini, kurš uz muguras gulēdams, spļāva griestos un diezgan veikli trāpīja vienā un tai pašā vietā. Tāda sulaiņa vienaldzība majoru satracināja, viņš iesita ar cepuri tam pa pieri un teica: «Tu, cūka, vienmēr noņemies ar blēņām!»
Ivans pielēca kājās un metās, ko nagi nes, noņemt kungam apmetni.
Ienācis savā istabā, majors, noguris. un bēdīgs, iekrita atzveltnī un, vairāk reižu nopūties, teica:
— Ak dievs! Ak dievs! Par ko tāda nelaime? Bijis es bez rokas vai kājas, tomēr labāk; bijis bez ausu — slikti, tomēr ciešamāk; taču bez deguna cil vēks ir velns zina kas: putns ne putns, pavalstnieks ne pavalstnieks; tādu likai ņemt un izsviest pa logu laukā ! Un kaut vai karā vai duelī hiītii nocirsts tas deguns;- vai pats būtu vainīgs; taču pazuda ne no šā, ne no tā — gluži par baltu velti!… Bet nē, tas nevar būt, viņš piebilda, mazliet padomājis. — Nav domājams, ka deguns ir pazudis, nekādi tas nav domājams. Varbūt man rādās sapnī vai tāpat rēgojas acīs; varbūt būšu kļūdījies un iedzēris nevis ūdeni, bet šņabi, ar kuru pēc skūšanās ieberzēju bārdu. Tas muļķis Ivans nebūs aiznesis, un es to, jādomā, iztempu.