Lai patiesi pārliecinātos, ka nav piedzēris, majors ieknieba sev tik spīvi, ka pats iebrēcās. Sāpes pilnīgi pārliecināja, ka viņš patiesi dzīvo nomodā. Palēnām viņš piegāja pie spoguļa un sākumā aizmiedza acis ar domu, ka deguns varbūt parādīsies savā vietā, taču tai pašā mirklī atlēca atpakaļ, teikdams:
— Kāds pretīgs izskats!
Patiesi — tas nebija izprotams. Ja būtu pazudusi poga, sudraba karote, pulkstenis vai kaut kas tamlīdzīgs; taču pazust — un kam pazust? Turklāt paša dzīvoklī!… Majors Kovaļovs, apsvēris visus apstākļus, nonāca bezmaz vistuvāk patiesībai, ka te vainojama vienīgi štāboficiera sieva Podtočina, kura gribēja, lai viņš precē tās meitu. Viņam pašam arī patikās ap to lakstoties, taču galīgu soli spert vairījās. Kad štāboficiera sieva pateica viņam bez aplinkiem, ka šī meitu grib izdot viņam, viņš paklusām aizvācās ar saviem komplimentiem, aizbildinādamies, ka vēl ir jauns, ka jānokalpo vēl kādi pieci gadiņi, lai iznāktu tieši četrdesmit divi gadi. Un tāpēc štāb- oficiera sieva, jādomā, aiz atriebības būs apņēmusies viņu samaitāt un šim nolūkam uzsūtījusi burvju večas, jo nekādi taču nevarēja pieņemt, ka deguns nogriezts: neviens istabā nebija nācis; bārddzinis Ivans Jakovļevičs turklāt skuva viņu trešdien, un visu trešdienu un pat vēl visu ceturtdienu deguns bija vesels — to viņš atcerējās un zināja visai labi; un tak jau justu sāpes, un, bez šaubām, brūce nevarēja tik ātri sadzīt un vieta nolīdzināties gluda kā bļiņa. Galvā viņš kala visādus plānus: vai štāboficiera sievu oficiāli saukt pie tiesas vai pašam ierasties pie tās un pieķert noziegumā. Viņa domas pārtrauca gaisma, kas ielauzās pa visām durvju spraugām un paziņoja, ka priekšnamā Ivans jau aizdedzis sveci. Drīz vien parādījās arī Ivans pats, nesdams sveci sev pa priekšu un gaiši apgaismodams visu istabu. Kovaļovam pirmā kustība bija satvert lakatu un aizsegt to vietu, kur vakar vēl bija deguns, lai dumjais sulainis nesāktu brīnīties, ieraudzījis kungam tādu dīvainību.
Nepaspēja vēl Ivans ieiet savā kaktā, kad priekšnamā atskanēja nepazīstama balss, kas jautāja:
— Vai te dzīvo kolēģiju asesors Kovaļovs?
— Lūdzu! Majors Kovaļovs ir te, — steidzīgi pielēcis un durvis pavēris, teica Kovaļovs.
^Ienāca policijas ierēdnis glītu ārieni, ar ne visai gaišu, arī ne tumšu vaigu bārdu, diezgan pilnīgiem vaigiem, tas pats, kurš stāsta sākumā stāvēja Izaka tilta galā.
— Vai jūs pazaudējāt savu degunu?
— Tieši tā.
— Tas tagad ir atradies.
— Ko jūs sakāt? — majors Kovaļovs skaļi iesaucās. Prieki atņēma viņam valodu. Ar platām acīm viņš raudzījās iecirkņa uzraugā, uz kura lūpām un vaigiem gaiši plaiksnījās drebošā sveces gaisma. — Kādā kārtā?
— Dīvainā kārtā: viņu notvēra gandrīz uz ceļa. Viņš jau kāpa iekšā diližansā un gribēja aizbraukt uz Rīgu. Un pase jau sen bija izrakstīta uz kāda ierēdņa vārdu. Un dīvaini ir tas, ka sākumā_ es pats viņu noturēj u par knng n. Taču, par lai mi^ man bija ITdžī'brilles, un es tūliņ ieraudzīju, ka tas ir deguns. Es taču esmu tuvredzīgs, ja jūs, piemēram, nostājaties manā priekša, es redzu tikai, ka jums ir seja, taču ne degunu, ne bārdu—; neko neredzu. Mana sievasmāte arī neko neredz.
Kovaļovs nezināja, kur dēties.
— Kur viņš ir? Kur? Es tūliņ skriešu.
— Neuztraucieties! Zinādams, ka viņš jums vajadzīgs, atnesu viņu sev līdzi, un dīvainākais tas, ka galvenais līdzzinātājs šai lietā ir blēdīgais bārddzinis no Debesbraukšanas ielas, kas tagad sēž policijas iecirkni. Es jau sen viņu turu aizdomās par dzeršanu un zādzību, un vēl aizvakar viņš kādā tirgotavā nospēra duci pogu. Jūsu deguns ir gluži tāds pats, kā bijis.
Pie šiem vārdiem iecirkņa uzraugs iebāza roku labatā un no turienes izvilka papirā ietītu degunu.
— Jā, tas pats jau ir! — Kovaļovs skali sauca. — Akurāt viņš! Izdzeriet ar mani tasi tējas!
— Uzskatītu to par ļoti patīkamu, taču nekādi nevaru. Man no šejienes jāaizbrauc uz arestu namu. . . Uz visiem produktiem ārkārtīgi sacēlušās cenas. Pie manis dzīvo arī sievasmāte un bērni; vecākais dod lielas cerības: loti gudrs zēns, taču līdzekļu izglītībai nav nekādu …
Kovaļovs atguvās un, paķēris no galda sarkano asignāciju, ielika to saujā uzraugam, kurš palocījies izgāja pa durvīm, un to pašu brīdi Kovaļovs viņa balsi izdzirda jau uz ielas, kur viņš, pa zobiem dodams, pamācīja kādu stulbu vīreli, kurš ar saviem ratiem bija uzbraucis uz bulvāra.
Kolēģiju asesors pēc iecirkņa uzrauga aiziešanas brīdi palika nenoteiktā stāvoklī un tikai tad atguva spējas redzēt un just: tādā nemaņā viņu bija iedzinis negaidītais prieks. Viņš saudzīgi paņēma atrasto degunu abās saujās un vēlreiz to apskatīja uzmanīgi.
— Jā, tas ir viņš, patiesi viņš! — majors Kovaļovs runāja. — Lūk, kur arī pūtīte kreisajā pusē, kas tur parādījās vakar!
Majors gandrīz sāka smieties no prieka.
__ Taču pasaulē nav nekā ilgstoša, un tāpēc arī pirmā brīža
prieks nākamajā brīdī vairs nav tik liels, bet aiznākamajā brīdī ir vēl vājāks un beidzot nemanot saplūst ar parasto noskaņojumu— tāpat kā ūdenī aplis, ko radījis akmens kritiens, bei- ļdzot saplūst ar gludo virsmu. Kovaļovs sāka domāt un aptvēra, ka tas vēl nav vis s: deguns ir atrasts, bet to~taču vajag pie - I likt, novi eioi, Kur pienakag . I — Bet ja nu taš nepielīp?