So jautājumu sev uzdevis, majors nobālēja.
Ar neizsakāmām bailēm viņš metās pie galda, pievilka spoguli, lai nepieliktu degunu greizi. Viņa rokas drebēja. Vārīgi un piesardzīgi viņš to sāka pielāgot agrākajā vietā. Ak šausmas! Deguns nepielipinājās. Viņš to pielika pie mutes, sasildīja mazliet ar savu elpu un atkal lika klāt pie gludās vietas, kas atradās starp diviem vaigiem, taču deguns neparko neturējās.
— Nu! Nu taču! Lipinies klāt, muļķi!—viņš tam teica, taču deguns bija kā no koka un krita uz galda ar tik dīvainu troksni, it kā būtu no korķa. Majora seja drudžaini saviebās. — Vai patiesi tas nepieaugs? — viņš izbailēs jautāja. Un, lai cik reižu lika pienācīgajā vietā, pūles joprojām bija veltīgas.
Majors pasauca Ivanu un aizsūtīja pēc daktera, kurš dzīvoja tā paša nama otrā stāva labākajā dzīvoklī. Dakteris bija izska- tīgs vīrietis, viņam bija skaista, piķamelna vaigu bārda, svaiga, veselīga dakteriene, no rītiem viņš ēda svaigus ābolus un muti turēja neparastā tīrībā, to skalodams katru rītu gandrīz vai trīsceturtdaļas stundu un slīpēdams zobus ar piecām dažādām sukām. Dakteris ieradās acumirklī. Pajautājis, cik sen kopš notikusi nelaime, viņš pacēla majora Kovaļova zodu un ar lielo pirkstu iesita knipi pa to pašu vietu, kur agrāk bija bijis deguns, tā ka majors atmeta galvu atpakaļ ar tādu spēku, ka atsitās ar pakausi sienā. Mediķis sacīja, ka tas nekas, un, ieteicis atvirzīties mazliet no sienas, pavēlēja vispirms noliekt galvu pa labi un, pataustījis to vietu, kur agrāk bija stāvējis deguns, teica: «Hm!» Pēc tam lika pagriezt galvu uz kreiso pusi un atkal teica: «Hm!» — un beigās ar lielo pirkstu atkal iesita knipi, tā ka majors Kovaļovs uzrāva galvu kā zirgs, kuram skatās zobus. Tā izmēģinājies, mediķis nogrozīja galvu un teica:
— Nē, nevar! Labāk, lai paliek tāpat, citādi var iznākt vēl sliktāk. Pielikt, protams, var; es pat tūliņ to jums pieliktu, bet galvoju, ka tā jums būs sliktāk.
— Se tev! Kā lai palieku bez deguna? — Kovaļovs teica. — Ļaunāk nemaz nevar būt kā tagad. Tas taču velns viņu zina kas! Kur lai es tāds spoks rādos? Man ir labi paziņas; arī šodien jābūt divos namos uz vakara viesībām. Esmu ar daudzām pazīstams: lūk, valsts padomniece Čehtareva, štāboficiera sieva Podtočina… lai gan pēc tā, ko viņa man izdarījusi, ar viņu var runāt tikai policijā. Esiet tik laipns, — Kovaļovs teica lūdzošā balsī, — vai patiesi nav līdzekļa? Kaut kā pielieciet, ja arī ne visai labi, ka tikai turētos; bīstamos gadījumos es pat mazliet to varu atbalstīt ar roku. Turklāt es arī nemaz nedejoju un tāpēc nevaru to apdraudēt ar neuzmanīgu kustību. Viss, kas attiecas par vizīšu atlīdzinājumu, varat būt drošs, cik atļaus mani līdzekļi…
— Vai_zināL — dakteris teica ne stiprā, ne klusā, bet ārkārtīgi pārliecinošā un magnetizējošā balsī, — ka es ne kad aiz ma ntkārības nedziedēji! . Tas nesaskan ar maniem principiem un māku. Tiesa, es ņemu maksu par vizītēm, taru yipnīgi la» neapvainotu atsacīdamies. Protams, es pieliktu jūsu degunu, bet zvēru pie sava goda — ja jau jus neticat maniem vārdiem, ka būs daudz sliktāk. Ļaujiet, lai daba pati rīkojas! Biežāk mazgājieties ar aukstu ūdeni — un varat būt pārliecināts, ka arī bez deguna jūs būsit tikpat vesels, kā kad jums tas būtu. Degunu es ieteicu ielikt spirtā vai, vēl labāk, ieliet divas karotes stipra šņabja un sasildīta etiķa, un tad par to jūs dabūsiet labu naudu. Esmu gatavs pats to paņemt, ja tikai neuzprasīsit pārāk dārgi.
— Nē, nē! Neparko nepārdošu, — Kovaļovs izmisis iebrēcās,— labāk lai tas izput!
— Piedošanu! — dakteris teica atvadīdamies. — Gribēju būt jums palīdzīgs … Ko lai dara! Vismaz jūs redzējāt manu cenšanos.
To teicis, dakteris ar cēlu izskatu izgāja no istabas. Kovaļovs pat neievēroja viņa seju un dziļā nemaņā pamanīja tikai tīrā un kā sniegs baltā krekla aproces, kas raudzijās no melnās frakas.
Pirms iesniegt sūdzību, viņš nolēma tūliņ nākamajā dienā rakstīt štāboficiera sievai, vai tā nebūtu ar mieru bez strīda atdot to, kas viņam pienākas. Vēstule bija šāda satura:
Cienītā kundze
Aleksandra1 Grigorjevna!
Nevaru saprast Jūsu dīvaino izturēšanos. Varat būt pārliecināta, ka, rīkojoties šādā veidā, Jūs neko neiegūsiet un nepavisam mani nepiespiedīsiet precēt savu meitu. Ticiet, ka notikums ar manu degunu man ir pilnīgi skaidrs, tāpat arī tas, ka neviens cits — vienīgi Jūs tur esat galvenā vaininiece. Tā pēkšņā atdalīšanās no savas vietas, aizbēgšana un maskēšanās kāda ierēdņa izskatā, un, beidzot, parādīšanās pašam savā izskatā nav vairāk nekas cits kā burvestība, kuru piekopjat Jūs pati vai tie, kuri vingrinās Jums līdzīgās nodarbībās. Uzskatu par savu pienākumu Jūs brīdināt: ja manis minētais deguns šodien pat neatradīsies savā vietā, būšu spiests meklēt likuma aizsardzību un gādību.
Tomēr palieku Jūs cienīdams,
Jūsu padevīgais kalps
Platons Kovaļovs.
Cienīts kungs
Platon Kuzmič!
Jūsu vēstule mani ārkārtīgi pārsteidza. Atklāti sakot, atzīstos, nekādi to negaidīju un jo vairāk negaidīju Jūsu netaisnos pārmetumus. Daru Jums zināmu, ka Jūsu pieminēto ierēdni nekad neesmu pieņēmusi savā mājā ne maskētā, ne viņa īstajā
' Iepriekš tekstā — Palageja.
izskatā. Tiesa, mani apmeklēja Filips Ivaničs Potančikovs. Un, kaut gan viņš patiesi lūdza manas meitas roku, pats būdams nedzērājs un augsti mācīts labas uzvedības cilvēks, taču es nekad viņam netiku devusi nekādu cerību. Jūs vēl pieminat degunu. Ja Jūs ar to domājat, ka esmu gribējusi Jums parādīt garu degunu, tas ir, oficiāli atteikt, tad man ir brīnums, ka Jūs pats par to runājat, turpretī es, cik Jums zināms, esmu pilnīgi citādās domās, un, ja Jūs tūliņ pat likumīgā cejā bildināsiet manu meitu, esmu uz vietas gatava Jūs apmierināt, jo tā ir vienmēr bijusi mana vislielākā vēlēšanās, uz ko cerībā palieku gatava Jums pakalpot.