' Gara žakete.
dienā, gan naktī; ūsas, kuras svaidītas ar brīnišķīgām smaržām, kuras ieziestas ar visdārgāko un retāko pomāžu šķirnēm; ūsas, kuras pa nakti ietīsta smalkā velinpapīrā; ūsas, kurās dvašo to īpašnieku aizgrābtīga mīlestība un kuras apskauž garāmgājēji. Tūkstošiem dažādu cepuru, tērpu, raibu, vieglu lakatu, kurus dažreiz veselas divas dienas aizkustinoši mīl to īpašnieces, spēj kuru katru apžilbināt Ņevas prospektā. Šķiet, vesela tauriņu jūra pēkšņi pacēlusies no stiebriem un kā mirdzošs mākonis plivinās virs vīriešdzimtas melnajām vabolēm. Te jūs sastapsit tādus vidukļus, kādi jums pat nekad nav rādījušies sapnī: trauslus, tieviņus vidukļus, ne resnākus par pudeles kaklu; vidukļus, kurus sastapuši jūs godbijīgi noiesit malā, lai kaut kā nejauši nepagrūstu tos ar nepieklājīgu elkoni; jūsu sirdi pārņem kautrība un bailes, lai no jūsu neuzmanīgās elpas nepārlūztu dabas un mākslas brīnumjaukais veidojums. Un kādas jūs Ņevas prospektā sastapsit dāmu piedurknes! Ak, cik burvīgas! Tās mazliet izskatās pēc gaiskuģniecības baloniem, tā ka dāma pēkšņi var uzlidot gaisā, ja to nepieturējis vīrietis; jo dāmu tikpat viegli un tīkami ir pacelt gaisā, kā pielikt pie lūpām kausu, pilnu ar šampanieti. Satiekoties nekur neklanās tik smalki un nepiespiesti kā Ņevas prospektā. Nekur citur jūs nesastapsit tādu smaidu, kas ir mākslas kalngals, dažreiz tādu, no kura aiz tīksmes var izkust, dažreiz tādu, ka pēkšņi ieraudzīsit sevi zemāku par zāli un nodursit galvu, dažreiz tādu, ka jutīsities augstāk par Admiralitātes smaili un pacelsit galvu uz augšu. Te jūs sastapsit ļaudis, kas ar neparastu cēlumu un pašcieņu tērzē par koncertu vai par laiku. Te jūs sastapsit tūkstošiem neizprotamu raksturu un parādību. Ak dievs! Cik dīvainus raksturus var sastapt Ņevas prospektā! Ir daudz tādu ļaužu, kuri, jūs satiekot, katrā ziņā paskatīsies uz jūsu zābakiem, un, ja jūs paiesit garām, viņi pagriezīsies atpakaļ, lai paraudzītos uz jūsu svārku ielocēm mugurpusē. Vēl līdz šim nevaru saprast, kāpēc tā. Sākumā es domāju, ka viņi ir kurpnieki, tomēr tā nemaz nav: vairums no viņiem kalpo dažādos departamentos; daudzi no viņiem jo teicami var uzrakstīt iesniegumu no vienas kroņa iestādes otrai; daudzi no viņiem ir ļaudis, kas nodarbojas ar pastaigāšanos, ar avīžu lasīšanu konditorejās, vārdu sakot, lielākcMies tie visi ir pieklājīgi ļaudis. Sai svētītajā laikā no pulksten diviem līdz trim pēcpusdienā, kad Ņevas prospektā pulcējas visa galvaspilsētas kustīgā daļa, tur notiek cilvēka vislabāko darinājumu izstāde. Viens izrāda švītīgu mēteli ar vislabāko bebrādas apkakli, cits — savu skaisto, grieķisko degunu, trešais demonstrē lielisku vaigu bārzdu, ceturtā — pāri jauku actiņu un apbrīnojamu cepurīti, piektais — gredzenu ar talismanu švītīgajā mazajā pirkstiņā, sestā — kājiņu burvīgā kurpītē, septītais — kaklasaiti, kas izraisa apbrīnu, astotais — ūsas, kas pārsteidz. Taču pulkstenis sit trīs, un izstāde beidzas, pūlis izklīst… Pulksten trijos — jauna maiņa. Ņevas prospektā pēkšņi atnāk pavasaris: tas viss pildās ar ierēdņiem zaļos vic- mundieros. Izsalkušie titulārie, galma un citi padomnieki ar visiem spēkiem cenšas paātrināt soli. Jauniņie kolēģiju reģistratori, guberņu un kolēģiju sekretāri steidz vēl izmantot laiku un pastaigāties pa Ņevas prospektu ar stāju, kas rāda, ka viņi nebūt nav sēdējuši sešas stundas iestādē. Taču gados vecie kolēģiju sekretāri, titulārie un galma padomnieki soļo ātri, galvu nodūruši: viņiem nav prātā apskatīt garāmgājējus; viņi vēl nav pilnībā atbrīvojušies no savām rūpēm; viņu galvā ir juceklis un vesels iesāktu un nepabeigtu lietu arhīvs; viņu acu priekšā izkārtņu vietā vēl ilgi rēgojas kārba ar papīriem vai arī kancelejas pārziņa tuklā seja.
No pulksten četriem Ņevas prospekts ir tukšs, un diezi vai jūs tur satiksit kaut vienu ierēdni. Gadās, pāri prospektam pārskrien kāda šuvēja ar kārbu rokās, vēl varbūt aizslāj kāds nožēlojams cilvēkmīloša galda priekšnieka upuris, kas palaists pasaulē rupjvilnas šineli mugurā, vai arī soļo kāds iebraucis savādnieks, kam visas stundas vienādas, aiziet kāda tieva, gara angliete ar ridikuli un grāmatu rokā, vēl redzams kāds krievu arteļnieks kokvilnas svārkā ar augsti uzrautu jostas vietu, šauru bārzdiņu, šis virs visu mūžu ir kustējies kā ūdenszāle: ari tagad, kad viņš pieklājīgi soļo pa ietvi, viņam kustas mugura, rokas, kājas un galva; dažreiz aizsteidzas kāds sīks amatnie- ķelis; cita neviena nesatiksit Ņevas prospektā.
Taču, tiklīdz krēsla nolaižas pār namiem un ielām un naktssargs, apsedzies ar mašu, uzrāpjas pa kāpnēm iededzināt lukturus, bet veikalu zemajos lodziņos parādās tie viepļi, kuri dienu rādīties nedrīkst, tad Ņevas prospekts atkal atdzīvojas un sāk rosīties. Tad iestājas tās noslēpumainās stundas, kad lampas visam piešķir vilinošu, brīnišķīgu noskaņu. Jūs satiksit daudz jaunu cilvēku, lielākoties neprecētu, siltiem svārkiem un mēteļiem mugurā. Sai laikā jaušams kaut kāds mērķis vai, labāk sakot, kaut kas līdzīgs mērķim, kaut kas ārkārtīgi nenosakāms; visiem soļi paātrinās un kļūst ļoti nevienādi. Garas ēnas šaudās pa sienām, uz bruģa un ar galvu skar gandrīz vai Policijas tiltu. Jauniņie kolēģiju reģistratori, guberņu un kolēģiju sekretāri pastaigājas ļoti ilgi, taču gados vecie kolēģiju reģistratori, titulārie un galma padomnieki lielākoties dzīvo mājās vai nu tāpēc, ka precējušies, vai ari tāpēc, ka viņiem gatavo ļoti garšīgus ēdienus turpat dzīvojošās vāciešu virējas. Te jūs satiksit cienījamus simgalvjus, kuri tik svarīgi, tik apbrīnojami smalki pulksten divos staigāja pa Ņevas prospektu. Tagad jūs viņus vērosit skraidām, kā skraida jauniņie kolēģiju reģistratori, nolūkā paskatīties zem cepures notālēm pamanītai dāmai, kuras apaļīgās lūpas un nokrāsotie vaigi tā patīk daudziem, kas te pastaigājas, bet ipaši patīk komijiem, arteļu zēniem, tirgoņiem, kuri te vāciešu svārkiem mugurā vienmēr klaiņā veseliem bariem, parasti rokās saķērušies.