Aleksandra Podtočina
— Nē, — Kovaļovs teica, vēstuli izlasījis. — Viņa patiesi nav vainīga. Tas nevar būt! Vēstule ir tā uzrakstīta, kā nevar rakstīt cilvēks, kas vainīgs noziegumā. — Kolēģiju asesors šai ziņā bija lietpratīgs tāpēc, ka, dienēdams Kaukāza apgabalā, ticis sūtīts vairākas reizes uz izmeklēšanu. — Bet kādā kārtā, kādā vīzē tas noticis? Vienīgi sātans to var saprast! — viņš beidzot teica, rokas nolaizdams.
Pa to laiku baumas par šo neparasto notikumu izplatījās visā galvaspilsētā un, kā jau parasts, ne bez īpašiem pielikumiem. Toreiz visu prāti bija noskaņoti uz neparasto: vēl nesen publiku aizņēma mēģinājumi par magnētisma iedarbību. Turklāt vēl nebija aizmirsts notikums ar dancojošiem krēsliem Staļļu ielā, un tāpēc nav ko brīnīties, ka drīz vien sāka runāt, ka kolēģiju asesora Kovaļova deguns tieši pulksten trijos pastaigājoties pa Nevas prospektu. Kāds pateica, ka deguns it kā redzēts Junkera veikalā: un pie Junkera veikala salasījās tāds pūlis un notika tāda spiešanās, ka vajadzēja iejaukties policijai. Kāds cienījama izskata bārdains spekulants, kurš pie ieejas teātrī pārdeva sakaltušus konditorejas pīrādziņus, speciāli iztaisīja ļoti labus un izturīgus koka solus, uz kuriem aicināja ziņkārīgos pakāpties par astoņdesmit kapeikām no personas. Kāds nopelniem bagāts pulkvedis tieši šai nolūkā izgāja agrāk no mājas un ar lielām pūlēm izspraucās cauri baram, taču sev par lielu sašutumu veikala logā redzēja nevis degunu, bet gan parastu vilnas kamzoli un litografētu bildi, kurā attēlota meitene, kad tā savelk zeķi, bet uz to no kokiem noskatās frants vaļēju vesti un nelielu bārdiņu; turklāt šī bilde tai pašā vietā jau karājās vairāk nekā desmit gadu. Atgājis nostāk, viņš ērcīgi teica: «Kā var ar šādām dumjām un neticamām baumām jaukt ļaudīm galvu?»
Pēc tam paklīda baumas, ka nevis pa Nevas prospektu, bet Taurijas dārzā pastaigājoties majora Kovaļova deguns; it kā tas jau sen esot tur, jo, kad tur dzīvojis Mirza Hosrevs1 , tas loti brīnījies par šo dīvaino dabas untumu. Daži Ķirurģijas akadēmijas studenti devās turpu. Kāda dižciltīga cienījama dāma īpašā vēstulē lūdza sargu viņas bērniem parādīt šo reto fenomenu un, ja iespējams, sniegt pamā cošus nor ādījumus jaunatnei .
Par visu šo notikumu ārkārtīģl pnēcajās visi aristokrāti, pastāvīgie rautu apmeklētāji, kuru uzdevums smīdināt dāmas, bet kuru anekdošu krājums pavisam izsīcis. Neliela cienījamu un valstiski uzticamu (aužu dala bija ārkārtīgi neapmierināta. Kāds kungs sašutis teica, ka šis nesaprotot, kā tagadējā izglītotajā laikā varot izplatīties tādi nejēdzīgi izdomājumi, un ka šis brīnoties, kā valdība tam nepievēršot uzmanību. Sis kungs, kā redzams, piederēja pie tiem kungiem, kuri vēlētos iejaukt valdību itin visā, pat savās ikdienas ķildās ar sievu. Pēc tam… taču te atkal visu notikumu ietin migla, un, kas bijis pēc tam, pavisam nav zināms.
Pasaulē atgadās tīrās aplamības. Dažreiz nav it nekā ticama: uzreiz tas pats deguns, kas braukājis apkārt valsts padomnieka pakāpē un pilsētā sacēlis tik daudz trokšņa, it kā nekas nebūtu noticis, izrādījās novietojies pats savā vietā, tas ir, tieši starp majora Kovaļova diviem vaigiem. Tas notika jau aprīļa septītajā datumā. Atmodies, nejauši paskatījies spogulī, viņš redz: deguns! Caps ar roku, patiesi — deguns! «Ehē!» Kovaļovs teica un no priekiem gandrīz vai izlaida ar basām kājām trepaku pa visu istabu, taču ienākušais Ivans to izjauca. Majors tūliņ pavēlēja pasniegt mazgājamo ūdeni un mazgādamies vēlreiz pavērās spogulī: deguns! Dvielī slaucīdamies, viņš atkal paraudzījās spogulī: deguns!
— Paskaties, Ivan, šķiet, man uz deguna būtu it kā pūtīte, — viņš teica, bet pats domāja: «Tavu postu, ja Ivans teiks —nē, kungs, ne vien pūtītes, paša deguna arī nav.»
Bet Ivans teica:
— Nekā, nav nekādas pūtītes: deguns ir tīrs!
— Labi, velns parāvis! — majors teica pats sev un noknak- šķināja pirkstus. Tobrīd pa durvīm ieskatījās bārddzinis Ivans Jakovļevičs, bet tik bailīgi kā kaķis, kas nupat nopērts par taukuma zādzību. — Saki tūliņ — vai rokas ir tīras? — jau iztālēm sauca Kovaļovs.
— Tīras.
' Persijas princis — apmeklēja Pēterburgu 1829. gadā.
— Melo!
— Nudien, kungs, tīras!
— Pieraugi tu man!
Kovaļovs apsēdās. Ivans Jakovļevičs apsedza viņu ar salveti un acumirkli ar otu pārvērta visu bārdu un daļu no vaigiem krēmā, kādu pasniedz tirgoņu vārda dienās.
— Paskat tikai! — Ivans Jakovļevičs sev teica, paraudzījies uz degunu, un pēc tam pagrieza galvu uz otru pusi un paraudzījās uz to no sāniem. — Re, kur! Ka tevi piķis, ja tā padomā, — viņš turpināja un ilgi skatījās uz degunu. Beidzot vieglītēm un ar tādu piesardzību, kādu vien var iedomāties, viņš pacēla divus pirkstus nolūkā satvert to pie galiņa. Tāda nu bija Ivana Jakovļeviča sistēma.
— Nu, nu, nu, pieraugi! — Kovaļovs iebrēcās.
Ivanam Jakovļevičam pat rokas nolaidās, viņš nobijās un samulsa, kā nekad nebija mulsis. Beidzot piesardzīgi sāka kutināt ar bārzdas nazi zem deguna; un, lai gan nebija parocīgi un vieg'.i skūt, nepieturot ķermeņa ostāmo daļu, ,tomēr, atspēries ar savu rēpuļaino lielo pirkstu majoram vaigā un apakšējās smaganās, beidzot pārvarēja visus šķēršļus un noskuva.
Kad viss bija gatavs, Kovaļovs tūliņ pasteidzās apģērbties, paņēma ormani un brauca tieši uz konditoreju. Ieiedams jau iztālēm sauca: «Viesmīl, tasi šokolādes!» — un pats acumirklī pie spoguļa: ir deguns! Viņš jautri atgriezās un ar izsmējīgu skatu, mazliet piemiedzis aci, paraudzījās uz diviem virsniekiem, vienam no tiem deguns nekādi nebija lielāks par vestes pogu. Pēc tam viņš devās uz tā departamenta kantori, kur pūlējās dabūt vicegubernatora, bet neveiksmes gadījumā — eksekutora vietu. Iedams cauri pieņemamai istabai, viņš raudzījās spogulī: ir deguns! Pēc tam viņš brauca pie cita kolēģiju asesora vai majora — liela smējēja, kuram viņš bieži par atskabargainām piezīmēm bija teicis: «Ak tu viens ar ārā, es tevi pazīstu, tīļ esi tīrais ņirga!» Pa ceļam viņš domāja: «Ja arī majors neplīsīs no smiekliem, mani ieraudzījis, tad droša zīme, ka itin viss atrodas savās vietās.» Bet kolēģiju asesors neko. «Labi, labi, velns parāvis!» Kovaļovs sevī domāja. Pa ceļam viņš satika štāboficiera sievu Podtočinu kopā ar meitu, sasveicinājās ar viņām un tika saņemts ar priecīgiem izsaucieniem: tātad nav viņam nekāda trūkuma. Viņš sarunājās ar tām ļoti ilgi un, tīši izvilcis tabakdozi, dāmām redzot, bāza abās nāsīs tabaku, klusībā domādams: «Ek jūs, bābieši, dūņu vistas! To meitu es tomēr neprecēšu. Tāpat vien par amour[ — lūgtu!». . . Un majors